nekas jauns

tad nu nedaudz jāiedzer, jāpadomā par to, ka visi tāpat kaut kad aiziesim kaut kur, jāmēģina kaut kā - ja ne lietderīgi, ja ne priecīgi, tad vismaz ne ar nokārtiem deguniem.

un tu to zini.

traģēdijas nāk viena pēc otras. tā lieta, vēl teju vai uz abu roku pirkstiem nesaskaitāmi vēži, kas pēkšņi uzpeldējuši tuvākiem un tālākiem cilvēkiem, kaut kāda spokaina sajūta visam cauri. valoda pazūd, jāmēģina noturēt, jāmēģina pārlaist.

un tā banālā, trulā, atbruņojošā sajūta - es tik bieži esmu domājis, cik ļoti gribētos nedzīvot, bet tad, kad tā nāve tev ielien pilsētā, ielien ģimenē, ielien galvā, ko tad. cik daudz minūtes tu šonedēļ dzīvoji, cik daudz tu vispār dzīvo, cik ļoti tu to visu gribi, tie ir pārāk nopietni vārdi, es nezinu, ko tas nozīmē, es nesaprotu. bet kaut kas ar to visu nav kārtībā, to tu zini.

drausmīgi salkani, ja, bet
es šodien, pašam par pārsteigumu, patiešām domāju par Latviju, par latviešiem, par visu to, vienvārdsakot. par pārsteigumu tāpēc, ka no tām domām par nacionalitāti defoltā jau ir kapitulēts. domāju un vienmēr atdūros pret šīs vasaras laivu braucienu - mazas kurzemes upītes - aizaugušas, saules pilnas, labi draugi, spāres, peldēšanās. vecais, nodegušais tilts - izspriedām, ka palicis vēl no kara. un zirnekļutīkli zālēs, rasa, mellenāji, priedes, smiltis. nekādas civilizācijas. un tā ir Latvija, jā, tā ir Latvija, un to es patiešām mīlu. cilvēku lielākā daļa jau ir atsaldēta jebkurā valstī. vienmēr tāda ir bijusi, viss cits ir iedomas. pofig uz visiem nacionāļiem un izjāto patriotismu.
bet teātris, ja, Nastavševs un citi, koru dziesmas, dzeja, bērnības miliči, pieticīgā, bet stiprā daba, upes un ezeri, un tie dīvainie, apjukušie, burvīgie draugi, kas ir. kaut kas jau mūs visus šite tur, gribi negribi, neturētu - mēs te nebūtu.
es negribēju šito nekur rakstīt un kļūt sentimentāls, bet sadzērāmies un tad šitas bija jāuzraksta, kamēr draugi uz nočņiku pēc vēlviena balzāma.

kāds to jau pateica, bet es arī gribu to pateikt - Vladislavs Nastavševs ir vissvarīgākais, kas mums šobrīd ir teātrī.

ļoti stulba sajūta - vilties sevī.

es neko nesaprotu, man vienkārši ļoti vajag naudu.

Cilvēks izkāpj no lifta

paģiru diena, nesamaksājamo parādu iela

teju katru dienu, piesēžoties cibai, gribās ierakstīt ierakstu, kas sāktos ar 'man riebjas..'. bet es to nocirtu pašā sākumā, jo sapratu - to man riebjas ķēdi varētu stiept bezgalīgi. nu un tam nebūtu jēgas, uz to riebumu tiekties un kurināt nav produktīvi un tas vienkārši piemet vēlvienu slāni visām čerņām galvā.
bet nu gan, jā, pēdējos pāris mēnešus nekādi nevaru samierināties ar tiem cilvēkiem, kas man riebjas. lielīgi, riebīgi, melīgi, pretīgi nepieauguši, lēti, jēli, stulbi cilvēki. tie, kuriem pat nav vairs vērts meklēt attaisnojumus, kāpēc viņi tādi ir, tie, kuri vienkārši ir - slikti cilvēki. tie man riebjas, no visas sirds, un man viņi traucē, viņi bojā ikdienu, visu cilvēku kopumu, visu, kas ir.
rezultātā arvien biežāk tīksminos un pārņemu sevī Kārlina teikto, ka cilvēkiem būtu laiks pazust no planētas. es to droši vien nesagaidīšu, bet princips paliek - cilvēkam kā būtnei vajadzētu pazust.
drausmīgi tizli droši vien izklausās. bet man tā sajūta nepazūd pat tad, kad viss ir labi, kad ir tie laimīgie un labie periodi, tāpēc es šitai domai palieku uzticīgs.

Līdz kaulam visu šito nahuj. Muļķu skola, atpalikusī izdzimteņu paaudze.

dont hurt me

man, protams, ir neērti, ka es tik muļķīgas pārdomas postēju cibā, bet cibā tāpat esmu izgāzies, nekad nav sanācis taisīt smukus ierakstus, ne atsevišķi, ne kopumā, he, tāpat, kā ar visu citu, tad nu nafig.

bet cik tomēr stulbi tas skan, ka to pašu kodolu nevar pateikt vārdiem, jo nosaucot vārdā, tas pazūd. jāmeklē citi apzīmējumi, bet vai tas nav ironiski? tur arī tā mūzika. jāiet gulēt

beigu beigās viss nonāk pie tā Borhesa izteikuma, aptuveni - mūzika ir vispatiesākā no mākslām, jo vistālāk no realitātes. vistālāk no prāta, no apziņas. tur tad arī tas viss slēpjās un atdurās.

laikam tomēr žēl, par cilvēkiem kas sevi bojā. bet vispār, vajadzētu mēģināt izvairīties no visas pierastās kaudzes ar nekam nederīgu, apgrūtinošu informāciju

interesanti, kas īsti ir tur - ja aiziet prom no visa racionālā, visa pieņemtā, ja mēģina aiziet prom no visa, kas ir uzbūvēts. vai to vispār var? lielā mērā, liekas, var. un kas paliek? vai no turienes var atnākt atpakaļ.
man liekas, tam varētu būt kāds sakars ar patiesu mīlestību un patiesu laimi. iespējams.

es gribu ļoti, ļoti daudz naudas. neko citu negribu. dzīvoklī ļoti auksts, attaisnojos, ka tāpēc ir jādzer. krīt uz nerviem labi cilvēki.

l'eau mange la terre

sēžu upē, dzeru kafiju un balzāmu, izlasīju jauno Pujāta grāmatu, skan ļoti jauka un laba mūzika, un vienkārši tik faking rudens

svētdieniņa nu gan panesās. kā lai normāli uztver šito jauno nedēļu?