nekas jauns -

drausmīgi salkani, ja, bet
es šodien, pašam par pārsteigumu, patiešām domāju par Latviju, par latviešiem, par visu to, vienvārdsakot. par pārsteigumu tāpēc, ka no tām domām par nacionalitāti defoltā jau ir kapitulēts. domāju un vienmēr atdūros pret šīs vasaras laivu braucienu - mazas kurzemes upītes - aizaugušas, saules pilnas, labi draugi, spāres, peldēšanās. vecais, nodegušais tilts - izspriedām, ka palicis vēl no kara. un zirnekļutīkli zālēs, rasa, mellenāji, priedes, smiltis. nekādas civilizācijas. un tā ir Latvija, jā, tā ir Latvija, un to es patiešām mīlu. cilvēku lielākā daļa jau ir atsaldēta jebkurā valstī. vienmēr tāda ir bijusi, viss cits ir iedomas. pofig uz visiem nacionāļiem un izjāto patriotismu.
bet teātris, ja, Nastavševs un citi, koru dziesmas, dzeja, bērnības miliči, pieticīgā, bet stiprā daba, upes un ezeri, un tie dīvainie, apjukušie, burvīgie draugi, kas ir. kaut kas jau mūs visus šite tur, gribi negribi, neturētu - mēs te nebūtu.
es negribēju šito nekur rakstīt un kļūt sentimentāls, bet sadzērāmies un tad šitas bija jāuzraksta, kamēr draugi uz nočņiku pēc vēlviena balzāma.