nekas jauns -

patiesībā, kopš atbraucu, pat nē, jau ilgāk, jau pirms tam, vēl pirms aizbraucu, ja tā padomā, ir kaut kāda simtsprocentīga beigu sajūta. nu, ka nāks bezmaz apokalipse un viss, patiesībā drīzāk - ka viss jau ir beidzies. un tad ir kaut kāds purgatorijs, nezinu, bezsvara stāvoklis, trīcošās rokas. bet ne tā, ka smagi, drīzāk pretēji, ka nekam nav svara. nezinu, vai tas ir slikti, bišķīt atsit kaut kādus nervu brīžus, kad viss nopeld, kāju vietā ir slidas. nekam nav svara, nekam nav nozīmes, bet kaut kur iekšā tomēr ir kaut kāda maza sejiņa, kas nevar saprast, kas notiek. lielām acīm.
if life is such a big joke, why should i care.
bet tā domāt nav pareizi, laikam. atkal - kad kādreiz ir domāts pareizi. vai to vispār var. tā kā rakstīja - svētajiem vieta muzejā. tomēr jācenšās ir, bet tad atkal - viss ir nost no trases, nost no sliedēm, viss ir ārpus savas vietas.
savukārt šodien kopš rīta esmu sēdējis mājās, ja neskaita gājienu uz veikalu pēc kotletēm. es nezinu, vai vispār šovasar ir bijusi tāda diena, kad es esmu sēdējis mājās. dators, gulta, grāmatas, internets, blūza kvadrāts ar un bez draiva, kaut kāda laiskuma un hospitāļu ielas dzīvokļa sajūta, bezmazvai, diezgan pat precīzi - atkal ir rudens, atkal ārā ir līst un ir jāvelk džemperis un jāiet ārā no vietas uz vietu, pēc visas dienas iekšā, un nevar saprast, vai tas ir labi vai nav. bet kāda tur atšķirība, ko.