Pirmdiena, 10. Maijs 2004, 23:22

māsai šis ir klusējamais vakars. es smeldzu pēc cilvēciskām sajūtām, toties viņa tikai klusē uz biezā tepiķa, brīžam pavīpsnā, gremo kanēļmaizīti. laiku pa laikam - piemēram, kaķim ielecot klēpī - viņa ledaini atplaukst kā puķe uz stikla, lai ātri atkal izkustu savās caurspīdīgajās sienās, ko pati uzbūvējusi ap sevi, saucot to visu par māju.

nule viņa aizrijās ar kanēļmaizīti. nu jau viņa klepo aizgūtnēm, un nu jau viņa kļuvusi bāla. tagad es jūtu viņas siltumu, miklumu starp krūtīm, un sazvilto aromātu vēdera krokās. viņas acis staro pieķeršanos šai realitātei par spīti visām maģijām, ko tās skatījušas. kāju pirksti atliekušies nedabiskā leņķī pret pēdu, viena roka uz krūtīm, bet otra kaut kur nenoteikti knibinās ap nedabiskajiem kāju pirkstiem. bet austiņotā telepaaudze r personā pēkšņi attopas un iebelž māsai pa muguru. neceļos aizgājušais kanēļmaizītes fragments nokļūst atpakaļ uz biezā tepiķa, māsas elsām un siekalām pavadot to ar veselu procesiju. r sākumā nervozi, pēc tam jau maigāk grābj māsai matus nost no pieres, ar otru roku cieši apņēmis viņas plecus, jo viss viņas ķermenis izliecies astotniekos kā nārai, kas iekārta āķī aiz vaiga. elsaino klusumu pārtrauc kaimiņu druvju čīkstoņa, un dzīvokli ieņem šķovētu kāpostu aromāts. televizora mēmā psihošana istabas dibengalā pēkšņi saliekas tik tāla...

Otrdiena, 11. Maijs 2004, 00:33
[info]k

kaapeec tu tik daudz raksti par savu maasu, nevis par sevi, vot to es nevaru saprast. maakslinieki, blje