.::pāri kalniem un tālu projām::.

7.1.11 18:11 - 5

Izkāpu pieturā "Daugavas sporta nams" un ārā gaiss smaržoja pēc netālu uzsprāgušas īrisa fabrikas. Pirms tam biju saņēmusi ziņu, ka janvāra beigās būšot jākāpj uz Lielās Ģildes skatuves. Es taču tāds mazs cilvēks - ko man uz tās lielās skatuves? Bet īrisu sagribējās.

Mani iknakts caurā miega sapņi nav beigušies. Tie kļūst arvien krāšņāki. Šoreiz viesojos kādas augstceltnes pēdējā stāvā. Biju pieaicināta kā operatore it kā zināmu ļaužu sadzīves filmēšanai. Filmējot mana kamera pa daļai izjuka un, pēdējo kadru ķerot, man rokās bija palikušas tikai kameras lēcas. Tā nebija vienīgā destrukcija. No dienvidu puses nāca mežonīgs karstums, ko nodrošināja blakējā debesskrāpja degšana. Arī tas pa gabalam bruka zemē. Viens bēdīgs helikopters mēģināja dzēst augstceltnes jumtu, bet diezgan neveiksmīgi. Tas viss notika paralēli, bet mana filma sastāvēja no ļaudīm un viņu rūpēm, kas nebūt nebija degoša blakus ēka. Vienā brīdī puse no tās pēdējā stāva noslīdēja lejā un manī radās plosoša sajūta, ka tā ir piezemējusies uz manas mašīnas.

• sarunā ar mani

6.1.11 17:10 - 4

Sazvanījos ar kursabiedrenēm un nekādu brīnumu - visām mums depresīvas iezīmes garastāvoklī šovakar. It sevišķi pēc saņemtajām ziņām, ka profesors uzlicis augstu latiņu. Būs pat ļoti grūti. Katra mēs citādāk ar savu depresīvo cīnāmies. Viena mācās kaut ko citu, otra pērk ogli, lai izliktu sevi uz papīra, trešā.. Nē, par visām es tomēr nezinu. Man arī vēl nav plāna kā pārvarēt rītdienu. Bet viens no variantiem bija aiziet šovakar uz pabriesmīgu klubu (vai bāru vai nezinu kā to vietu definē, un vispār bail bez zināšanām definēt, lai negadās kā reiz manai draudzenei, kas Istabas bufeti netīšām nodēvēja par kafejnīcu - naids uz mūžu no pavāra puses), paklausīties it kā labu grupu. Tas, ka man viskautkas sāp, pat nespēlētu lielu lomu. Bet nobremzē mani doma par profesora seju. Labi, atvēršu pierakstus. Aptiekas vēl ir vaļā? Es nevaru salasīt savu rokrakstu.

• 2 iegremdējās
• sarunā ar mani

6.1.11 11:53 - 3

Joprojām spāņu valoda mani nerro. Mana mīļākā valoda uzreiz pēc latviešu (angļu te jau vairs vispār neskaitās - tā ir otrā asiņu valoda, nekādas eksotikas). Un es joprojām gribu to iemācīties. Tikai īstais laiks veltāms svarīgākām lietām, ne visādām iegribām no zila gaisa. Skatoties kā tagad viena mana bijusī kursabiedrene laiž spāniski, strādā par tulku, siekala aizķeras. Es arī tā varētu, ja toreiz nebūtu nolēmusi pamest visu un meklēt sevi. Tas nenozīmē, ka tagad būtu slikti - tas drīzāk saucas kaut kā saldsērīgi, piemēram, pagātnes rēgi. Ļoti labi atceros tikai vienu no tā laika - manai pasniedzējai bija savs mīļākais spāņu vārds - mañana (rītdiena). Un tiesa, tas ir sasodīti skaists vārds. Man arī absolūti fascinē šī vārdu kombinācija: "Hijo de su chingada madre!"

Starp citu šonakt savā super caurajā miegā sapņoju, ka iznākusi trillera par mežonīgo (it kā daļēji mehānisko) vērsi otrā daļa. Tas nekas, ka pirmā daļa vēl nav iznākusi un, ka tāds trilleris vēl neeksistē - es jau redzēju otro daļu. Un, ja jūs zinātu, kādas ēnu buķetes uz liesmojošiem foniem tur bija - trakojošā vērša galva un tie ragi, tie kapitālie ragi! Specefekti lieliski. Es vispār dotu septiņi no desmit.

• sarunā ar mani