.::pāri kalniem un tālu projām::.
.::melnā suņa emuārs::.
26.4.10 18:39 - Under the ultimate Sun
Zīmēju galvu. Ļoti tradicionālo grieķu dieviņa /viena no/ galvu. Atšķirība tā, ka zīmējuma pusē nonācām pie secinājuma, ka tas, ko esmu uzzīmējusi, vairāk līdzinās baisam krievu apsargam. Pēc vēl kāda laika tas sāka līdzināties rūdītam komjaunietim. Tā vietā, lai mana latviskā būtība uzzīmētu kādu skaistu latviešu strēlnieku, viņa met ārā visādus krievus. Nu, kauns man. Bet tie purni tiešām smieklīgi un krimināli reizē. Šodien kaut kā domas tikai par 1. prognozi vien. Diezgan loģiski.
Mani pārsteidza Vecrīgas āra kafejnīcu pārpilnība. Liekas, ka Vecajai vasara jau pilnā sparā. Pusplikie ļauži sazvilnējuši visos kafūžos, kamēr es, ietinusies šallēs, plandēju garām, paralēli iedomādamās par vairākiem draugiem un paziņām, kas dzīvojas ar pavasara iesnām un šķavām. No čaulas vēl ārā nelīdīšu kādu laiciņu.
25.4.10 23:42 - Hi! My name is.. (what?) My name is..
Krāmējām ārā veco māju no mēsliem. Mēs esam vācēju dzimta. Nekā nespējam izmest ārā. Krāj, krāj un tad saproti, ka ieaudz mantās, saņemies, savāc tās un, lai gan zini, ka mūžā tām pirkstu vairs nepiedursi, nevis izmet ārā, bet aizved un nobāz tur, kur vēl ir vieta. Tā vecā māja mums ieauga no iekšpuses. Un, kad beidzot vajadzība spiež to izvākt, nākas šķirot un vētīt visu, kas tur iekšā. Ironiski, kad es stāvot mājas priekšā, kas pilna līdz augšai ar krāmiem, kuri jādabū divu nedēļu laikā prom, jautāju par mazu koka irbulīti: "Vai šito mest ārā? Bet, ja nu noder kaut kur?"
Tā pārskatot visādus hlamus, uzgāju, protams, daudz kastes ar aizvēsturiskiem skolas laiku papīriem. Konkrētāk - izraku devītās klases projekta darbu. Biju izvēlējusies kā priekšmetu mūziku. Toreiz baigā modē bija pirmās saldās meiteņu un puišu grupas. Maniem vienaudžiem, kas arī bija nolēmuši projektus rakstīt mūzikā, nu, bija iespēja izpausties savu favorītsaldumiņu bliču aizstāvēšanā. Platiem smaidiem viņi stāstīja un pārējie tādiem pašiem platiem smaidiem klausījās, piekrītoši pa laikam mājot ar galvām. Turot savu projekta darbu rokā, man tas kaut kā viss atnāca atmiņā. Laikam tāpēc, ka bija liels satraukums tā projektu aizstāvēt. Nu, jā, un tad pienāca mana kārta. Stāvot pretim saviem vienaudžiem un stādot priekšā savu projektu, izpelnījos manāmu izbrīnu, arī vienaldzību. Tas tā tīri loģiski, jo nebiju pamanījusies sagatavot standartu. Queen. Lūk, par ko mans projekts bija. Brālim taču teju viss par Queen bija un ir. Liku tiem saldumiņu laižām pat Seven Seas of Rhye klausīties..
Nū, redz.. toreiz es biju lasījusi grāmatu Queen: Mūsu mūža labākās dienas un uz tās arī balstījās mans projekts. Grupa mīļa jau sen, loģiski, ka arī ar Braienu Meju kopā koncertā apraudājos.. Bet līdz šim citā biogrāfijā, kā tā pasenā grāmata, lūkojusies nebiju. Līdz ar to atklājums pie manis atnāca tikai šodien. Gan projektā, gan manā atmiņā stāv tas, kas grāmatā rakstīts - Frederiks Bulsara. Bet tas izrādās Klāsa Vāveres tulkojums tāds. Jo īstais Fredija vārds bijis Faroks /Farook or Farrokh/. Un visu šo laiku es biju domājusi pavisam falši. Lai gan es to vārda maiņu vēl līdz šim tā īsti neizprotu, jo viņa nāves sertifikātā stāv rakstīts: Frederick Mercury otherwise Frederick Bulsara. Labi, vienalga - galvenais, ka Queen ir liela vērtība.. /un visādi cēli nobeiguma teksti no mana devītās klases projekta/.
Es gribēju rakstīt vēl viskautko, bet Toms sāka smieties, ka man baigi garie bloga ieraksti. Ha-ha - izlasīji, Tom? :-D
23.4.10 12:39 - Ancient is my destiny
Labi - par Ūsiņu es visu ko zinu, esmu arī vairākārt svinējusi Ūsiņus, bet tas vairāk maijā un drusku cits stāsts. Bet par Jurģu dienu es nedaudz sašokējos, varbūt tāpēc, ka īsti neizprotu vai neesmu lasījusi Bībeli, vai tamlīdzīgi, bet ko nozīmē šitais publicējums? Latviskajam Ūsiņam ir uzslāņojies ar kristietību ienākušais Jurģis jeb Georgs - svētais, kuru kristīgā baznīca iecēlusi mocekļu kārtā un kura dienu svin 23.aprīlī. Svētais Georgs tiek apbrīnots kā karavīrs, kurš uzvarējis pūķi. Kamōn - pasakā par Jēzu bijis arī pūķis? Vai, nu, es tiešām kaut ko neizprotu, un tas patiesībā ir kaut kāds alegorisms, vai arī kristietība sasniedz galēju stulbumu /ar šo, protams, nevēlos nevienu kristieti personīgi aizskart, bet, ja jums ir kāds simtprocentīgi loģisks izskaidrojums /tukšu vāvuļošanu par un ap tēmu nepieņemu/ tad droši varat mēģināt mani apgaismot/. Līdz šim gan esmu pārliecinājusies, ka kristietībā nekā loģiska nav, viss balstīts uz meliem, tukšu salmu kulšanu un pārslāņošanos pār senākām dievībām un dzīvesziņām.. /sāku jau uzprasīties pa muti, vai ne, ha-ha :-D/
Šitā man vispār tāda tabu tēma. Atkal jau pārkāpu. Parasti kā sāku ieslīgt reliģiskos disputos, tad tā kā tāda vista pret sienu. Nervus tikai sev labi pačakarēju, i viss. Bet nekā darīt - mani tā svētā cīņa ar pūķi izsita no sliedēm..
Tāda man tā pagāna dvēsele, mūždien gribas klupt rīklē uzspiedējiem.. :-D
Un vispār esmu drusku sabēdājusies, jo man ir pazudusi gan audēja, gan rotkalis. Bet sezona nāk ar joni virsū. 4. maijā mums jau pirmais pasākums - ieņemsim Krastmalu kopā ar citiem jaukajiem. Ļoti gaidu. Tā esmu noilgojusies pēc pasākumiem un festivāliem. Pēc tā foršuma un pozitīvisma un labajiem ļaudīm un.. Un šogad solās būt bagāta /pasākumu skaita ziņā/ vasara, neskatoties neuzkādām krīzēm.. Prieks! :-)