.::pāri kalniem un tālu projām::.
.::melnā suņa emuārs::.
6.5.10 09:57
Arī mākslinieks ir diagnoze. Un, ja Tu esi mākslinieks, Tu esi nelīdzsvarota persona - ne no šīs planētas. Tā man teica kāda pazīstama māksliniece, kad izstāstīju viņai savu sāpi un nepatiku pret daudziem jauno mākslinieku darbiem. Viņa man piekrita. Un ne jau tāpēc, ka domā tāpat kā es vai uzskata manu viedokli par kaut kādā mērā vērtīgu, bet tāpēc, ka visiem māksliniekiem burtiski derdzas citu mākslinieku darbi, viņi ir skaudīgi pret tiem, kuriem sanāk labāk un kritiski pret tiem, kuri taisa pilnīgus sūdus. Viņi ir mūžīgi konkurenti. Viņi ir augstprātīgas amēbas. Cits sitas uz priekšu ar spītu, cits ar vienaldzību, cits ar sviestu, cits ar nekā neprašanu - tieši tā - neprašanu! Ar kādu citu jauno mākslinieci savukārt apspriedām - lai kļūtu par mākslinieku, nav obligāti jābeidz akadēmija. Ja sirdī Tev ir iekšā un Tu proti to izlikt uz āru, tā lai citam sažņaudzas sirds, tad Tu izsitīsies arī bez jebkādas izglītības. Vienīgā nelaime - lielai daļai mūsdienu jauno mākslinieku nav sirds. Respektīvi, viņi neprot uztaisīt darbu ar sirdi. Jo galvenais ir nevis pēdējā dienā pirms izstādes atklāšanas saštancēt mēslus, bet pie viena darba strādāt tieši tik, lai tas patiktu pašam un, lai tajā sajustu savu sirdi. Tīrā psiholoģija - ja Tu patīc pats sev, Tu patīc arī citiem. Zelta gabali mūsu jaunatnē ir, bet viņi vairāk ir aizņemti nevis ar sirds ielikšanu savā darbā, bet ar ārpusprāta sabiedrības šokēšanu, ar pārāk dziļu rakšanos oriģinalitātē, līdz bedrē tiek pārkāpta oriģinalitātes robeža, un viņš, viens jaunais dižgars, ierokas Ķīnā. Un tas ir galējs FAIL. Tāpēc mēs tik maz redzam labus darbus, par kuriem būtu vērts runāt. Un vispār es tīri labprāt sagaidītu vecumdienas, lai redzētu, kuri tagadējie jaunie mākslinieki un viņu darbi būs iesakņojušies nākamajās paaudzēs tā, kā mēs mīlam un lietojam leksikā pašu Purvīti, Rozentālu, Federu, Kalniņu un citus vecmeistarus.. /lai gan domāju, ka viņi tāpat nekur neizzudīs un jo vērtīgāki kļūs../ Es pieļauju, ka mani bērni un mazbērni, Robčiku varētu turēt cieņā, ko viņiem droši vien iemācīšu, ja vien, kad viņi izaugs, nebūs tāds laiks, kas būs tik augstā šizīguma pakāpē, kādu mēs nespējam šodien nemaz iedomāties.. nāks laiks, nāks padoms kā dzīvot - nu, ja vienīgi tas izdaudzinātais pasaules gals nebūs pieklauvējis pie katra indivīda durvīm un iesūcis viņu Visumā.
5.5.10 09:54
Svētki nosvinēti. Vakardiena bija ļoti interesanta. Sezona sākusies un, lai arī vēji zēģelēja Ziemeli, es biju sasodīti priecīga par visu. Visam gan ir savi trūkumi un arī man savā amatā nācās atkal sastapties ar dīvainiem ļaudīm, kas daži paspēja arī izvest no pacietības, bet kopumā viss bija forši. Jēzus sludinātājam, piemēram, es nepakļāvos. Viņš bija uzmācīgs kā muša un, kad es viņam apstiprināju savu pagānisko apziņu, līda sejā sludinādams uz vella paraušanu. Nebija man spēka ar viņu cīnīties, jo diena paņēma visu no manis, tāpēc vienkārši visu laiku viņam smaidot piekritu. Dažos brīžos gan, kad tevi ved tāds pajoliņš ārā no visiem rāmjiem, tad smaids kļūst griezīgs kā ar nazi un nievājoši sprūk ārā jautājumi: "Ak, tā? Un kāpēc?" Kam seko citāti no bībeles, ka īzaks vai kas tamlīdzīgs tajā un tajā bībeles lappusē teicis tā un tā. Es strādāju! Kāda velna pēc tas sludinātājs uzdrošinās bāzties virsū brīdī, kad es strādāju un, kad rinda stāv aiz viņa, kas vēlas izmēģināt amatu! Es neļāvos, lai mani nokaitina - es tiešām vairāk centos iekšēji smieties - kas cits atliek?
"Tā ir zīme, ka es tevi atradu! Dievs grib, lai tu tagad ej un sameklē savu draudzi! Draudze ir Jēzus mīļotā!"
viņš teica.
"Jā, bet es esmu pagāns un man ir ļoti labi tāpat!" viņam atbildēju.
"Kā? Labi tāpat? Nē, nevienam bez Dieva nav labi un dzīvē tos pavada vienas vienīgas neveiksmes!" viņš saka.
"Nē, nu, paldies par jūsu rūpēm, bet es uzskatu, ka viss būs labi tāpat un man veicas!" es saku..
"Nē, nē, nē.. tā nevar būt! Kā? Tāpat veikties nevar! Tikai, kad būsi atradusi savu draudzi, tikai, kad sekosi Jēzum!"
/Atreferēju mazu daļu no sarunas tikai tāpēc, ka smieklīgi.. Būtu vēl smieklīgāk, ja man būtu bijis spēks un laiks ar viņu padiskutēt t.i. tukši muldēt par tēmu../
Un viņš stāv priekšā cilvēku baram, kuri grib tikt pie manis tieši tā dēļ, kā dēļ es tur atrodos, un šis, ielīdis man sejā, nelasās prom kaut jau miljono reizi viņam pateicos par rūpēm, bet man jāstrādā. Es tiešām esmu par ticības brīvību, katrs dara kā viņam labāk, bet kas atļauj tādiem tirliņiem, kā minētā persona vispār pa pasauli staigāt?
Par POZITĪVĀKĀM tēmām runājot - vakar bija arī ĻOTI DAUDZ LABU LIETU! Piemēram, kāds vīrs sirmu bārdu pienāca pie manis jau uz pasākuma beigām un teica: "Jūs esat otrā labākā lieta, ko šodien esmu šeit redzējis!" Šādos brīžos sirds vienkārši pielīst ar gaišumu, kad ir cilvēki, kam tiešām mēs rūpam un, kas novērtē to, ko mēs darām. Pirmā labākā lieta, ko viņš redzējis esot, kad prezidents paspiedis roku viņa mazbērnam. Nu, skaisti! Viņš izskatījās patiesi laimīgs večuks. Un to visu labāko arī viņam vēlēju. Un tad viņš vēl pastāstīja, ka pirms daudz gadiem viņam esot bijis tas gods sasveicināties un parunāties ar pašu Tūru Heijerdālu, kurš ar ģimeni bijis Latvijā, Cēsīs. Un Tūrs esot teicis, ka mēs esam laimīga tauta, ka mums ir bagāta zeme! Un vai tad tā nav? Man vismaz šķita, ka viņš runā taisnību, viņa acis burtiski mirdzēja! Šādi gaiši cilvēki dara manu pasauli ļoti skaistu! Var redzēt - cilvēks ar Sauli sirdī dzīvo! Un, jo vairāk šādus cilvēkus sanāk man satikt, jo lielāka pārliecība, ka mēs, latvieši, esam un būsim un vienmēr izdzīvosim, lai vai kas!
3.5.10 23:14 - Let`s make something out of nothing
Tā kā arī mēs ieguldām savu artavu rītdienas svētkos, ceru, ka tam būs kāda lielāka jēga. Kaut vai tikai nedaudz lielāka. Pagājušā gada ceturto maiju reizē ar sezonu iesākām tāpat - ar Latvijas svētkiem, bet tad bija silts un saulains laiks, koki zvērīgi saplaukuši. Rīt teju vai solās visu dienu līt un drēgņoties. Sagurums jau šovakar, ņemot vērā, ka esmu rītdienas ķēkša - tikko tikai beidzu ēst sagataves taisīt. Rīt agrais cēliens. Priekškaram vajadzētu celties ap kādiem pusē septiņiem, bet cilvēka miesa manā izpildījumā droši gribēs pasnaust ilgāk. Un tad būs histēriska skriešana paralēli ar ēdiena beigu gatavošanas stadiju, paralēli ar visām ikrīta procedūrām, tad jau ar auto stūrēšanu un sevis lādēšanu, ka neesmu spējusi piecelties agrāk un iztaisīties laikā. Tā gan manā dzīvē tāda norma, nekas vairāk. Redzēs cik ļoti mūs samērcēs vēl lietus, sapūtīs vējš un cik procentuāli nokaitinās cilvēki, kas iesākumā drūmi ies garām, tad apstāsies, palūkosies uz mums kā uz neandertāliešiem un sliktākajā gadījumā nepienāks klāt, bet tikai tāpēc, ka baidīsies. Es tagad pārspīlēju, runā mans vakara nogurums, jo patiesībā man viss ļoti patīk un cilvēkus jau ar pārliecināšanas spēju tāpat izdodas pievilināt ēsmai, pastāstīt un parādīt kas un kā un projām viņi aiziet priecīgi, atstājot prieku arī mums. Pagājušā gada saulainais ceturtais maijs pie mums veda daudz jaukus un saulainus ļaudis, bet rīt nez vai drūmums laika iespaidā neņems virsroku. Galvenais ir nebaidīties nevienam ne no viena un ne no kā. Latviešu tauta citādāk tāda bailīga, bailīga.. vienam bail pateikt to, otram šito un beigās abi stāv tukšā, jo savām bailēm tā arī līdz kapa malai nespēj pārkāpt pāri. Šitas atkal man iz pirms miega un joprojām nepadarītu darbu sprediķošanas atvilknītes.. Un es neciešu griezt sīpolus, bet ko nedarīsi mīļoto cilvēku dēļ!