18.7.10 23:52 - Got me thinking again..
Atvēru Toma
tvitera lapu. Cerēju, ka tomēr tur būs kā senāk pirmsākumos kas ierakstīts par to, kur viņš ir, ko dara un tā tālāk (
es taču pavisam dabiski uztraucos). Bet nekā. Un kāpēc? Droši vien tāpēc, ka
tviteris saēdis pus smadzeni. Sākotnēji varēja labi izmantot kā informatīvu vietu, kur mēs sekojām līdz, kā viņam iet tajā un tajā zemē, bet tagad tā tik svarīga vietne, kur tikai gudras replikas bāžamas (
es ceru, ka tagad izklausos kā veca, dusmīga tante,
ha-ha). No vienkāršības pārgāja uz
filosofiju. Palasīju arī citus
tvitera lietotāju ierakstus. Jā, var jau būt - īss un kodolīgs kaut kas, nevis kā es te palagiem aizrakstos un, kurš tad galu galā to visu grib lasīt? Droši vien man grūti
tā visa tvītošā sāli iebraukt, jo pati nelietoju. Bet man tiešām šķiet, ka tā ir liela vērtība, ja esi kur projām aizbraucis un vari vienkāršas ziņas tur likt
par kā iešanu, lai nav jātērē nauda, sūtot daudziem ziņas vai nemitīgi zvanot. Citādāk jēgu no tā neredzu. Kārtējā vieta, kur bezjēdzīgi nosist savu laiku.. es jau arī ignorēju visādus aicinājumus uz
n-tajām vietām, jo pietiek jau ar tiem profiliem, kas ir. Nu, labi, es zinu - es vienkārši neesmu stilīga un par to man ir dziļi vienalga.. Bet visa šī sakarā atcerējos vienu lietu no
The Office, kuru gan pati neskatos. Dāžadu sakritību rezultātā ir nācies redzēt divas nesaistītas sērijas. Un vienā bija labs kadrs, kur džeks izveidojis paralēli visai
tvītošanai vufošanu -
vuf vuf, lol. Labi ironizēts. Un tā notiek - rodas un rodas un rodas klāt viskautkas un cilvēks sapinas un sapinas līdz beigās dators iesūks mūs visus iekšā un te jau tā cilvēce arī izbeigsies. Ja, nu, vienīgi kāds
neuztvītos maiju kalendāram turpinājumu,
lol..
18.7.10 20:36 - Cars, cars, cars..
Tie ir tādi mazi brīnišķīgi brīži, kad tēvs uztic man savu auto. Tādi ir bijuši ļoti maz, arī tāpēc tik īpaši. Un tad tā sēdēt pie liela autiņa stūres un iesākumā līgani slīdēt uz 70 pēc sajūtām, bet patiesībā uz 110 pēc spidometra. Un tad ieslēgt mūzikas aparatūru un vienmēr zināt, ka priekšā gaidīs, kas īpaši labs. Tā nu turpceļā mani pavadīja
Pink Floyd un atpakaļceļā
Rush. Ne jau tāpat es to autiņu nopelnīju - vien tādēļ, ka ar citiem nevar mums netālu esošo smilšu neceļu izbraukt. Nu, varbūt ne gluži nevar, bet risks palikt smiltīs liels.. man sāk likties, ka es līdzīgu ierakstu jau esmu rakstījusi.. laikam būs vēl kādreiz bijis tāds lielais laimes brīdis..
Tā ir tīrā bauda stūrēt automašīnu. Senāk, sapņainos tīņu gados, traki gribēju tikt pie veca mustanga, lol..
