|
|
|
Novembris 2., 2004
23:31
šodien es nebiju ar jums.
Šodienu es neveltīju sev.
šodien es sevi atdevu bērniem. Ne saviem. Man vēl (diemžēl?) nav.
Pusdienlaikā savācu 4gadīgo krustdēliņu no dārziņa. bezrūpīgas rotaļas bērnu pilsētiņā. vēl bezrūpīgāka iepirkšanās lielveikalā, ļaujot puikam izvēlēties. vēstules Salatētim rakstīšana. un visai pedagoģiska datora iespēju izzināšana.
Pēcāk vakariņas viņu mājās. skraidelēšana un bumbas mētāšana nu jau trijatā, pievienojoties gadu un 2 mēnešus brālītim...
nekas nespēj man aizstāt to sajūtu, redzot bērnu iemiegam ar smaidu uz lūpām. jo dāvāji viņam neaparastu, jautru dienu. jo pat vēl iemiegot ir vajadzīgi mani pieskārieni - muguras bužināšana.
un atgādināt sev, ka spēj nomierināt un iemidzināt pat līdz baltkvēlei saniķojušos bēbi, kas viņa mamma un ome tikai bezspēcība plāta rokas. padziedāt viņam šupuļdziesmas. smaids un mirdzums bērna acīs. un elpa kļūst rāmāka. un plakstiņi virinās lēnāk, līdz vairs neatveras. un bērns ir iemidzis. ar enģeļa seju.
promejot viņu mamma teica lielu paldies. un atbildēju ,ka nav par ko. un nemeloju. jo pati ieguvu daudz. jo bērna mīlošu acu skatienu un pieķeršanos izbaudīt - to nevar nopirkt par naudu....
gribas ticēt, ka būšu laba mamma kādreiz saviem bērniem.
|
23:45
3 vientuļas bei-bei-bes...
es. MV mamma. MV māsa.
MV mamma - jo MV tēvs jūrā.
MV māsa - jo viņas vīrs Ēģiptē.
es - jo MV kārtējo reizi aizsūtīts komandējumā uz citurieni. ar atgriešanos 5dienas vakarā.
kopīgi kavējam viena otrai laiku. kopīgi palīdzam cita citai pārvarēt otras puses iztrūkumu. esam cita citai.:) paīkami apzināties, ka neesmu viena.:)
bet tagad..tagad vakarā pirms gulētiešanas nāk raudiens...jo negulēs man blakām... lielā gulta tik tukša, tik tukša.....kaut zinu ,ka viss tik un tā ok, vienalga birst asaras. jo pietrūkt. jo žēl sevis. jo nav, kas samīļo. jo nav, ar ko parunāt. jo nav tuvumā....
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |