veronika's Journal

8:15pm: sarūsējušu metāla mucu izklāju saujām. būs spārni cepurēm, pavisam nelieli. pietiks atlocīt vaigu stūrus un pacelties līdz trešam stāvam.

8:31pm: rozā lapās mēs savu dzīvi rakstām un neveikli kļūstam, ieskatoties mazo sivēnu spīdīgajās acīs.

12:07am: Galva griežas, skatoties visos zibšņos aiz loga. Laika ziņās nesolīja pērkona negaisu, zibens tas nav; manas aizdomas lidinas kaimiņu virzienā, tie kāzas svinēja pirms gada. Varbūt šampanieša salūtu sarīkoja tiem draugi un krastmalā izgulēta zālīte palīdz. Es gribētu precību gredzenu viļāt pirstos un ripināt pa segu, zem kuras kāju aptek prieka skudriņas un kutina pēdas. Mierīgā pasaulē dzīvojam brīvi, kuģītī vedam pastu uz salu, pusdienu pārtraukumā noautām kurpēm ēdam maizītes un dzeram sulu; lieliskas brīvdienas dzīves garumā, platumā pa durvīm ienāks mierīgi, nekādu problēmu; uz vilnīša roku pamāja kaija, man kanārijputniņa spalva uz deguna.

11:09pm: Kungi, paklusēsim brīdi par aizgājušajiem biedriem Ignatu un Mahatmaganga.

5:34pm: Lietus ir labākais gadalaiks, lai šautu ķekatas.

11:48am: garākām kājām kā parasti viņš manas lapas brida. visādas ozolu un kļavu, krāsainiem pirkstiem gar logiem trina. visas biotopu māneklības gar stilbiem slīdēja līdz logrūtis bālas no rīta gaismas apsmējās spocīgā bezierunu saulē

7:54pm: starp plaukstām vēsa papīra stērbele, nākamais paragrāfs par radiatoriem. es būšu rindā ne-beidzamā; ar kāju pirkstiem paceļu rīta svārkus no zemes, pametu gaisā un noķeru; saritinos savā ādas somā, pār galvu aizvelkas rāvējslēdzējs; man līdzi vientuļa lapa un pilspalva, kas tumsā spīd. ar roku aizsedzu aci un mēģinu nenervozēt no šaurības šeit gaisma slazdā. vannas pieniņa smarža uz ādas, pirmie vārdi slīd pa kājām.

7:11pm: viņš noliecās pār tualetes papīra rulli pie sienas un izdarīja mērījumus - n papīra loksnes nesaskaroties trešajā stundā pēc ielūguma. nav slikti. kājas ikri pieskārās aukstajam māla poda vaigam un atlūza. pirksti kā atdalošies kvadrātiņi izretināja sastāvējušos gaisu un starp nolaistajām žalūzijām iespīdēja inspektorlampas smaids. ja es būtu taurenis, es palektos, plūmju zari bija aizdarījuši plakstiņus

6:01pm: izkārto manus matus kā patīku. es guļu, nekustos, acīs rubīni meklē dzimteni. rokās bezspēks atņēmis spēkām pienu no manu krūšu galiem paceļas balodis. atnes man ziņu par to, kas notika. par to kur mans ceļš aizveda nevietā. kā lai es pamostos, manu ceļgalu daiviņas lipīgos palagos iesprostos dzinējsuns. rej, ārdās plēš miesu no iekšpuses. sakaltuši dubļi un putraimi uz rokām atpogāta vēnu karte. man lūdzu mazo porciju, es ieleju glāzē mazu ciklonu. etiķetes melo, es neticu pārbaudēm kaimiņos dzied.
ja ieslēgtu radio varētu redzēt pārraidi. manos deniņos kāds ir pārliecināts. ja ieslēgtu radio es redzētu, es redzētu kur atrodos un zinātu atbildi. man vajadzīgs tikai viens dzīvs vārdsu un es lidotu. ja mani atpogātu no gultas veļas, es spētu piecelties. atmestu matus un lidotu, peldētu, es spētu dziedāt, matu gumija

5:46pm: mans draugs ir izbijis zobu tehniķis. viņa mājas iekšpagalms ir pilns ar vecu zobārsta pacienta krēslu. kad silts un nelīst es izuju uzpīpēt atguļos un skatos debesīs aizvērtām acīm. dažreiz man gribas, lai tas būtu vecs ginekologa krēsls. vasarā velkāju īsas kleitiņas. manu iekštilbu sajūtas saglabājas arī citreiz un kad nolīst pirmā nakts pār ielu, es izeju vērot skursteni. stāvu ēnā pie dobes un skrubinu ķieģeli zem palodzes. mazi kaķi nemanāmi pārskrien ielu un kļūst mazliet bailīgi. uz šīm sajūtām kā aicinošām adatām saliekusies skraidu gar māju stūriem un visur tiecos ieraudzīt kaķus. manu skursteni nolaupa vadi un kad paslēpta zem trepēm vai bēniņos neredzu izeju, es lecu, atsitu galvu vai saceļu troknsi, sastingstu, ļauju lai ķermeni paņem zobrati. tie izvelk cauri sensorus, pārbauda grūtis un vēderu un aiziet tālāk pieskardamies veciem papīriem.
es guļu uz dzeltenas avīzes, katra kustība čaukst un mākoņi tielējas. ielej mums sodu, vēl mazliet. es slinki kustinu pirkstus kā rādīdama, ka man nevar. ka nevaru pakustēt, ka vēdera dobums man pielipis. mazie kaķi nāk mani klaudīt un es nespēdama kustēties, domās uzlienu uz krēsla. parauju ceļgalus zem zoda lūdzos lai krēsls mani paņem visu līdz pēdējam

4:25pm: piedod lūdzu

4:33pm: noskaloti smilšu graudi, mirdz saulei atspīdot saules fotogrāfijā. uz ķebļa mutes bļoda līdz pusei pilna duļķaina ūdens. blakus ķirbis, uz avīzes gabala veļas ziepju klucis. noslauku rokas raupju linu svārkos, paņemu ūdeni rokās kā lupatu un novicinu pagriezienā, apšļakstot savu momentuzņēmumu

4:28pm: es caur lapām uz šodienu atvējoju pačukstēt, ka rudens nāk nakšņot. atlidoju un piespiedos liepām, lai ziedi saldāki.
lapās ierušināta karafīte, brīdim, kad sirds krikumiņi gar piedurkni taustās.

11:58am: kas tu esi dzidra zeme es izslāpis gājējs ar kājām paralizētā dūdotā paklājā ietītām lecam reizē uz koka gabala pa gabalu var redzēt redīsu tas mans redīss neuzdrošinies pieskarties manam redīsam būs strāva signalizācija šoks nāve atgriezšanās pakaļdzīšanās dublēšanās un kāju spārdīšana un tā turpinās līdz ieraugi saplēstu blūzīti krūmos uz veikalu pēc maizes un sinepēm kurtkā bez pogām plikā rāvējslēdzēja skumjais dzīves stāsts

11:54am: esmu meitene ar notikumu, manas dārgās draudzenes rokas uz paklāja kopār ar izirušām krellēm.
nekustīgas.
es skatos pa logu un lēni krītošajām lietus lāsēm un domāju vai neesmu traka, ka redzu lāses tik lēni krītam, va-a-rbūt uzvārīt tēju.
izliekos nemanām nelielos defektus translācijā. kamēr vēl jūtu un redzu un dzirdu, kamēr vēl esmu virtuvē, kamēr vēl sapņoju par karstiem tējas garaiņiem, tikmēr es to zinu.
es zinu, to ko es varu iedomāties, nekā vairāk nav. ir tikai šie divi pelēkie gravējumi uz mana rakstāmgalda un atmiņas par rozi

4:43pm: beidz.., viņa tā klīrīgi un bāž savus tievos pirkstus pie manas glāzes. es bez ceremonijām ar kulaku iebelžu pa viņas pastiepto roku. mēs brīdi paliekam tā sastingušas, viņa kliedzienam pavērtu muti, es nogulsnējot augšup kāpjošās eskalatoru. savācu savu somiņu un izejot pa durvīm nospiežu play pogu

2:25pm: pamodos mazliet lipīgos palagos, netīrumi aiz kāju īkšķu nagiem man sūtīja īsziņas. izbraucu ar roku caur matiem un iespiedu seju spilvenā. vakar spridzinātās petardes atstājušas sēra izdedzinātus caurumus manā atmiņā. jutos trausla. sāku zīmēt ar rādītājpirsktu koku ēnas uz segas pārvalka. vīzijas par mežu pēc ugunsgrēka. izsalkuši suņi slapstās gar pārogļojušamies celmiem. mani pamazām apber pelniem un smiltīm. ar katru rokas kustību manas acis aizlīp, pat asaras nespēj izskalot netīrumus. sadalījusies, izsalkusi vārna no visa spēka ritmiski baksta manas no sāpēm aizvērtās acis.
es atmetu malā segu, ar roku noslauku asaras, iešļūcu kājas čībās un pamostos.

4:21pm: ruporā atspulgi kāršu kava
Rasmusena zvans siena dakša
svelme paslēpta riekšava sāls
māllēpe atstāta ziņa
atnesīs pienu
iešu barot vīru.

7:42pm: un aulekšiem nodreb sirds
un kāpnes tādas stāvas
miesās iezogas vēsums
un acīs tāda kā migla
varbūt
jā, varbūt
es laikam šodien slims.

bet kad celšos no gultas
tad gan skriešu uz veikalu
iepirkšu vienu bairīti
un uzrīkošu savam svainītim
vienu kārtīgu peldi
ledainā spainītī.

7:40pm: un kā būtu ar duci sviesta
vai trešdaļu zirga astes
vai vienkārši manu smaidu
un mazliet pavērtu kāju

esmu gatavs kaut vai dziedāt
tikai dodiet man to plinti
es gribu būt mednieks
vai neredzi
es stāvu.

7:38pm: un kā būs tālāk
es nezinu
rokas tādas slābanas
krekls kož
varbūt aiziet līdz pastam
pagulēt saulītē
varbūt notīrīt burkānu
uzzīmēt saulrietu
nezinu
varbūt labāk ko košu
pašūt jaunu kleitu
vai aiziet ciemā
tagad vēl var
kad nāks tumsa
tad gan
tad gan slēpsimies
bunkurā.

7:36pm: un citi tā vēl runā
ka nav vēts otreiz mērīt
ka viss kārtībā
viss būs ok
mēs īsti nesaprotam
bet būs jau labi
gan jau tie citi
labāk zin
un ticam
ka būs viss kārtībā
jā

piedzēries atkal
atnāca mājās tēvs
atnesa pusstopu
sarkana vīna
pielējām vannītē
ūdens lai krāsains
pičiņu pačiņu
du dū.

7:33pm: artava sarkanu sveču
kailas rokas
un sauja veču
tādi bārdaini
un tīriem krekliem
šodien paglabājām
Svetu

volāniņš aizķēries
aiz ābeles zara
kāds būs pagrūdis
bērnu uz ceļa

milicijā teica
всё впорядке
mēs arī tādi klusi
galvas noliekuši
gājām mājās
un pie grāvja aizauguša
redzējām Svetu

7:27pm: un tad nāca vācieši
ar lemešos
iejūgtiem kamieļiem
un importa cigarešu paciņām
zobu starpas pletās
un arumi palika pliki

tāds klusums
ir reti
un roku vēzieni
kā pīļu ķīviņi
bez gaismas
nevar redzēt

kā kūla deg
kā pļavas elpo
tie dūmi manās plaušās klejo
un nozīmīte
uz krūts
par to ka padarīts
es grūts

un kartupeļu talka
un suņa rejas
mana seja tāda bāla
varbūt gribu ūdeni
nezinu
atlaisties kaut kur zālē
un atrast atkal
acu krāsu.

7:24pm: zaļas papardes
skumjas acis
mīlestības artavas
neredzami paparazi.

vientulības skaidrā seja
manā sirdī uguns lēni
deg ar skaidra prāta
kvēli un krakšķ
kad zilons nospiež pogu

vulgāri izklausās
kad par to stāsta
omītes jubilejā
bet omīte mums mierīga
saprot vairāk nekā
liek saprast

tas nebija pārmetus
tas tāds parasts
atmetums
un apmetums no palodzes
paceļas pret debesīm

un arī vakardienas
un aizvakardienas
rāmie Daugavas ūdeņi
un paparžu ziedu atspulgi
tik māllēpes
tādas necilas
gaida kad kāds
nobrāzīs celi

par to arī nolieksim
savus kāšus
paklusēsim stundu
vai divas
bet ne vairāk
kā gribas.