| Kad mēs bijām jauni un tievi |
[13 Sep 2014|12:39am] |
|
Un vispār jaunība ir kā sapņu pieredze, kur tu sev stāsti - es darīšu to, to un to, nekas mani neaizkavēs -, un ieraugi durvis, pa tām izej citā istabā, paraugies atpakaļ un redzi, ka durvju vairs nav, tātad atpakaļceļa arī vairs nav - esi jaunā posmā, no kura atgriezties pagātnē vairs nav iespējams, jo tās dimensijas esošie iemītnieki nespēj uztvert tevi nopietni, un galu galā notikumi un vērtības arī vairs nav Tavējie... Ko darīt? Tikai nopūsties un iet nākamajā istabā, kur ir jauni notikumi un pieredze, par kuru pagaidām nav ne jausmas. Drusku bail. Bet ceļš iet tikai uz priekšu. Uzlikšu Type o Negative, kuru klausījos, kad man bija piecpadsmit un Lords bija mans labākais draugs, un paraudāšu.
|
|
| Briedums |
[12 Sep 2014|07:18pm] |
Jaunieši jau neticēs, bet pieaugt (novecot) ir labi. Galvenokārt tāpēc, ka parādās spēja paredzēt lietas uz priekšu. Slikts noskaņojums? Tad jāpārbauda, vai nav pilnmēness, negulētas vairākas naktis, paaugstināta darba apjoma rosināts stress vai rudens (jo psihiskās novirzes, ja tādas piemīt, saasinās rudenī un pavasarī). Līdzko tiek konstatēts kāds no sev raksturīgajiem riska faktoriem jeb trigeriem, var atslābt un veicīgi piemeklēt ārstniecisko līdzekli, piemēram, pabūšanu vienatnē, tikšanos ar uzticības personu un/vai kritiskos gadījumos brāli pāli.
Vēl vieglāk ir šīs tendences pamanīt cilvēkos no malas, piemēram, bērnos - ja juniors uzvedas sev neraksturīgi, vajag prātā iziet cauri trigeru sarakstam: nogurums, izsalkums, miega traucējumi. Vajadzīgo paņemam un izlabojam, redzam uzlabojumus un dzīvojam tālāk.
Pat mīlas mokas ar zināmu pieredzes bagāžu var izanalizēt līdz kaulam - ja plānota satikšanās ar eksi, tad apmēram divas dienas pēc tam var rēķināties ar ilgu skumjām, pazeminātām darba un vispār eksistences spējām, un pēc tam atkal miers. Pat darba grafiku var ieplānot atbilstoši.
Un tādā garā dragājam līdz, nezinu, pensijai jeb Apsolītajai Zemei un Laikam.
|
|
|
[12 Sep 2014|10:45am] |
|
Nu kas tas ir? Līdzko es sāku lasīt Kinga The Stand (gandrīz visu cilvēci no zemes virsas noslauka ASV izstrādāts un no laboratorijas izsprucis vīruss), tā apkārt visi sāk klepot un šķaudīt. Saprotu jau, rudens. Un tad vēl šādas ziņas. It kā ar Putinu un Ebolu jau tāpat nepietiktu saldam bezmiedziņam.
|
|
|
[12 Aug 2014|08:22pm] |
Un vispār, ja tā padomā: vai nav jocīgi, ka akadēmiskā mūzika ir izdzīvojusi līdz mūsdienām? Turklāt ne tāpat kā mammas un tēta senie Pink Floyd vai Led Zeppelin ieraksti, kurus daudzi no mums klausījās vidusskolā kvalitātes iespaidā, bet arī tāpēc, ka tas bija drusku alternatīvi un atšķirīgi no tā, ko klausījās visi pārējie (manā laikā visi pārējie klausījās Super Fm). Es ilgi domāju, ka tam pamatā ir parasts augstākās šķiras snobisms jeb vēlme atšķirties no vidusslāņa un zemākajām masām it visā, tostarp arī mūzikas izvēlē - un nešaubos, ka visos laikos ir pastāvējuši izlaisti, turīgi ļaudis, kuri velkas uz operu un filharmoniju tikai tāpēc, ka piederībai šķirai un vecāki to pieprasa. Tagad sliecos domāt, ka plašajā vēsturiskās akadēmiskās mūzikas vēsturē ilgstoši izdzīvojušie skaņdarbi ir savā ziņā arhetipiski un atspoguļo vispasaules cilvēku jūtas, un saskan ar smadzeņu viļņiem/whatnot tā, kā to nespēj un nekad nespēs visādas mailijas sairusas, bīberi un citi īslaicīgie sūdiņi.
P.S. Un šeit cilvēki dzied līdzi! Kur kaut kas tāds ir redzēts, izņemot zaļumballes un karaokes vakarus alus dārzos? Šostakovičs ir noteiktu cilvēku Labvēligais Tips, Prāta Vētra un Nirvana? Neticami.
|
|
| Ekvalitāte |
[12 Aug 2014|08:06pm] |
|
Man piemīt tendence vienatnes periodos klausīties akadēmisko mūziku, un šovakar sapratu, ka vienatnes elements pastāv tādēļ, ka gandrīz vienmēr šādos brīžos apraudos. No unikāla emocionāla saviļņojuma, kādu nevar sasniegt nekur citur. No citiem cilvēkiem, protams, kauns, tāpēc labāk visu klausīties vienai. Lūk: pirms, izrādās, četriem gadiem jau rakstīju par Ravēla "Bolero" un nolēmu to paklausīties vēlreiz, un mani bezgala aizkustināja šajā izpildījumā redzamā sieviete, kura ar aizvērtām acīm svētlaimē "dungo" melodijai līdzi ar rokām, jo es saviļņojuma brīžos daru tieši to pašu. Cik mēs visi esam līdzīgi! Pat dziļos laukos gadās ieraudzīt kādu aci piesaistošu objektu tālu pļavā, novirzīties no galvenā ceļa un konstatēt, ka zālē jau ir iemīta taciņa uz tieši šo aci piesaistošo vietu, kas nozīmē, ka desmitiem/simtiem/tūkstošiem citu ir pagriezuši galvas un nodomājuši "eu!" un aizgājuši turpat. Konformisms nemaz nav nelaime, kā es domāju pirms desmit gadiem, tā ir ērtība.
|
|
| Beidzot sapratu |
[29 Jul 2014|10:56pm] |
|
Literatūra un māksla ir iedarbīga, jo cilvēcisko traģēdiju skaits ir galīgs, un visu ciešanas ir vienādas.
|
|
|
[31 May 2014|11:45am] |
Vai šeit kāds ir redzējis otro Terminatoru? Tad spied tālāk:
( ... tālāk ... )
|
|
|
[25 Apr 2014|06:57pm] |
|
Vispār man pēdējo gadu laikā ir bijis ne mazums pārsteigumu saistībā ar bērniem un viņu attiecību hierarhiju. Piemēram, ikkatrā sociumā izdalās "stiprie" un "stilīgie", kurus pārējie bērni bijā un no kuriem drusku (vai ļoti) raustās, bet es skatos uz šiem pārcilvēkiem un redzu tādus pašus sīkos, kādi ir pārējie, varbūt drusku garākus vai plecīgākus, bet bieži vien pat fiziskie parametri ir neievērojamā līmenī. Kad šie varenie aiz pieaugušo spiediena apraudas, vispār vairs nav nekādu šaubu, ka viņi ir tādi paši kā pārējie. Domāju, ka lielākajai daļai no mums ir atmiņas par puikām/meitenēm pāris klašu augstāk, kuri šķita nu tik lieli, pieauguši un savādāki. Nu, nekā nebija - viņi visi ir bērni, tas jau pa gabalu redzams. Pat vidusskolas klasēs.
|
|
| Esmu aizspriedumaina pendža |
[25 Apr 2014|06:32pm] |
Šodien pie atvases skolas dzirdēju apmēram sestās klases skolnieku sarunu (puikas un meitenes):
P: Iedod pačamdīt!
M: Hihi! Nē, man ir draugs.
P: Nopietni?
...
P: Viņam ir šitik liels krāns, es dušā redzēju!
Es neizslēdzu iespēju, ka pati sestajā klasē dzīvoju ārpus vienaudžu realitātes, tomēr neko tamlīdzīgu neatceros.
|
|
|
[21 Mar 2014|09:28pm] |
|
Anonīms paldies Kasparam Eihmanim par iepazīstināšanu ar Ljao Jivu, bez intervijām Rīgas Laikā es par viņu noteikti neko neuzzinātu, toties tagad esmu izlasījusi gan interviju, gan tulkotos fragmentus no grāmatas un pašu grāmatu, un tas bija ļoti vērtīgs piedzīvojums.
|
|
| Lord/Andri, tas ir mājiens |
[16 Mar 2014|07:32pm] |
|
Periods īsi pirms (un droši vien arī ap) trīsdesmit patiešām ir interesants. Vienas vienīgas identitātes krīzes. Ja es varētu aprunāties ar savu 16-gadīgo Es un pateiktu, kā viss būs pēc desmit gadiem, viņa man noteikti nenoticētu un pasūtītu trīs mājas tālāk. Kā vispār var notikt tik nenormāli daudz izmaiņu? Es skatos spogulī, uz mani skatās paziņas, un tur pretī it kā ir tas pats cilvēks, bet tomēr pilnīgi savādāks. Es izdomāju, ka centīšos satikt labdabīgāk noskaņotos paziņas no Senajiem Laikiem, uztaisīšu tipa powerpoint prezentāciju par sevi un paprasīšu, vai es vispār vēl esmu Anda.
|
|
|
[12 Mar 2014|03:16pm] |
|
Mana jaunākā māsa feisbukā kaismīgi strīdas ar pagrabu kvernētājiem par larpu, elektrību un pūķiem vai kaut ko tamlīdzīgu, pameta studijas un brauks uz Dāniju mācīties programmēt spēles. Tikmēr es te sēžu ar saviem grāmatu termiņiem un biešu zupas šķīvi. Jaunība ir skaista un īsa, hot damn!
|
|
|
[11 Mar 2014|08:56am] |
|
( Šņuk )
|
|
| Oh noes! |
[05 Mar 2014|09:51pm] |
|
Dzīve ir aizraujoša padarīšana. Naktī pamodos aukstos sviedros, jo nosapņoju, ka piedzēros un e-klasē sarakstīju visādas rupjības un stulbības atvases kolēģiem un viņu vecākiem. Šodienas vakarā emociju uzplūdā tur patiešām sarakstīju kaut ko nepārdomātu (esot skaidrā, kas patiesībā ir vainu pastiprinošs apstāklis). Ja tādā garā turpināšu, tuvāko piecu gadu laikā vispār tikšu izstumta no sabiedrības. Beztabū un dokumentālisti brauks pie manis uz mežu un taisīs kino, kā par rupjo Intu. Ar briežiem cīnīšos par pēdējo priedes mizu un ar saindētām šautriņām medīšu vāveres. Un tā tālāk...
|
|
|
[12 Feb 2014|01:26am] |
|
Izlasīju "Pī dzīvi" un no iespaidiem nevaru aizmigt. Ir jau, protams, lasītas citas metafiziskas grāmatas, bet kaut kas tamlīdzīgs vēl nekad.
|
|
|
[03 Feb 2014|09:42pm] |
Ja pareizi sapratu, studentus kalnos piebeidza melnais mākonis no Lost.
Jā jā, atceraties vēl šo, kā izrādās, aizvēsturisko seriālu (kopš pirmās sezonas aizritējuši desmit gadi)? Mēs visi novecojam.
|
|
|
[22 Nov 2013|09:55am] |
|
Šoreiz man ir patiešām trauksmaini ap sirdi, un es pārdzīvoju. Visdrīzāk tāpēc, ka tas notika tik ierastā un ikdienišķā vidē un situācijā, cietušie ir savējie, nevis kokaīnu šņaucošā penthouse elite. Tas varēja notikt ar jebkuru no tiem cilvēkiem, kuri dzīvo manā blokmājā un pastaigājas pa manu ielu. Briesmīgi.
|
|
|
[02 Sep 2013|11:34am] |
|
Atvases pirmās skolas dienas pasākumā spilgtākais iespaids noteikti bija klases (ne atvases) audzinātāja ar tramp stamp. Citādi - dzīvosim tālāk, redzēsim.
|
|
|
[29 Aug 2013|03:15pm] |
|
Cik žēl, ka nevar apturēt laiku.
|
|