Man līdz šim bija licies, ka, ja paskatītos pāris spēles, tad varētu iebraukt jebkurā daudz maz civilizētā komandu sporta veidā. Un tad es vakaros fonā sāku skatīties regbiju. Nē, nu pa lielam jau kā tos punktus skaita es saprotu, to, ka piespēle ar roku var būt tikai uz aizmuri arī, bet to, kurā brīdī viņi met to dīvaino autu, kad katras komandas divi tēviņi ceļ gaisā trešo tēviņu, kurš mēģina noķert bumbu, un kurā brīdī viņi kraujas vienā čupā un viens met tai čupai apakšā bumbu, un tad viņi tur ņigu ņegu ņemās, kamēr bumba ir ārā, man nav saprotams.

"Šī kūka man ir par stipru", jā jā vārds vārdā "par stipru", un to saka vīrietis. (can you hear me shaking my head?)

Biju pie zobārsta, urba, bet tas sīkums (ņemot vērā to, ka man pirms kādiem gadiem 10 bez anestēzijas tīrīja kanālus un daktere brīnījās, kāpēc es viņas rokas grūžu prom. Un nē, es vienmēr esmu bijis par anestēziju, tikai sazin kāpēc jēpils dakteriem tas tolaik vēl nebija pielecis un es biju pārāk aizķēries viduslaikos, lai zinātu, ka anestēzija ir norma. Kopš tā laika viesošanos zobārsta krēslā uztveru kā sīkumu un vienmēr māju ar galvu kad izskan magiskā frāze "nu tagad iepotēsim"). Bet šī reize izcēlās ar to, ka man zem galvas pagrūda kaut ko mīkstu un vēsu, un es atļaušos apgalvot, ka tas zobārsta krēsls ir ērtākais krēsls, kurā esmu sēdējis un tas viss tikai tāpēc, ka bija tas zemgalvas pūslis. Gribēju paparasīt, kas tas ir par brīnumagregātu, bet lūpa bija tā atslēgusies, ka nekas labs no runāšanas nebūtu sanācis.

Mans vārdu krājums ir par mazu, lai aprakstītu to, cik ļoti man nepatīk naktī braukt pa neapgaismotu šoseju. Vakardien pa tumsu braucu no siguldas, pa vidu vēl ceļa remonts, neko nevar saprast, plus vēl miegs sāka nākt. Bet pa pilsētu naktī gan ir forši.

Viņi var klusēt par lielākajiem pasaules sporta notikumiem, nebilst nevārda par TOP3 velotūrēm, pilnībā ignorēt NBA un NHL izslēgšanas spēles, bet katra sevi cienoša LV TV lakanāla sporta ziņās būs piecu minūšu sižets ar visiem jaunākajiem rezultātiem tenisā, pat ja turnīrs notiek pušmucovā un tajā piedalās tikai vietējais bomzis un bijušais kolhoza priekšsēdētājs.

Bet ja pavisam nopietni, kādu vispār tas teniss tik ļoti krata?

Šodien man bija otrdiena, bet otrdien būs svētdiena. Un man ļoti patīk šādas otrdienas, aizbrauc no mājām uz darbu bez korķiem, noparkojies pie pašām ofisa ēkas durvīm un nedomā par to, ka būs par kaut ko jāmaksā, neviens darbā netraucē, ja neskaita to brīdi, kad kādā no tālākajām telpām bija kaut kāds troksnis un es labu brīdi nevarēju nomierināties, jo visu laiku likās, ka bez manis ofisā ir vēl kāds un tam kādam nav labi nodomi. Vakarā iznāc no darba un pēc minūtēm 15 - 20 jau esi mājās. Sāku apsvērt domu, ka šāda darb-brīv-dienu rokāde jātaisa biežāk.

P.S. No rīta mēģināju dzīvot zaļi - uztaisīju smūtiju no tiem kāpostiem kuru pareizo izrunu nezinu, seleriju kātiem, spinātiem, jogurta un ūdens. Mans dievs cik tas bija pretīgi. No sākuma rīklē ietek tas šķidrums, un tad paliek pilna mute ar nesakošļājamu masu. Bet es centos, izdzēru/noriju pusi glāzes, otra puse aizgāja papuvē (podā). Secinājums ir tāds, ka problēma bija tehnoloģijā, droši vien vajadzēja mazāk zaļumu, vairāk jogurta un nemaz ūdens. Bet tam man būs ļoti jāsaņemas.

Šis pretendē uz gada spārnotāko sporta virsrakstu:

Jau otro reizi (pirmo reizi testam, otro, jo nevarēju neko citu izdomāt) paņēmu tai jaunajā ķirsona iestādē salātus. Un jau otro reizi konstatēju, ka šie salātos (šoreiz ņēmu citus nekā pirmajā reizē) ir pamanijušies iestūķēt sarīvētu ābolu! Nu bet kāda velna pēc salātos jābāž ābols? Kas vainas tiem cilvēkiem?

Pēc tam, kad optikas salonā redzes parbaudē biju noklausījies lekciju par sēdoša darba pie datora ietekmi uz redzi un redzes vingrinājumu nepieciešamību, vārgā balstiņā paprasīju:
- Sakiet godīgi, cik man vēl palicis?
- Kas tieši?
- Līdz pudeļu dibeniem lēcu vietā.

Man ir pamatotas aizdomas, ka domās tiku nosaukts par muļķi (labākajā gadījumā), bet vismaz tēma par sēdoša darba pie datora ietekmi uz redzi tika izbeigta.

Ar vienu aci skatos dimanta līgu (vieglatlētikas sacensības), tur šie izdomājuši vieglatlētiku padarīt par sava veida šovu, iekombinējot pirotehnikas elementus, konkrētāk, liesmu metējus - sprinteriem pie starta liesmas uz visām pusēm, tikko redzēju, ka tīrssoļlekšanā piezemēšanās brīdī arī pie smilšu kastes uzlaida to liesmu gaisā pie tam nevis no viena bet vairākiem liesmu metējiem uzreiz.

Nu lūk, bet iedomāsimies, ka šie uz 100m finālu izdomā pie starta uzlaist gaisā nevis liesmas, bet reālas raķetes. Visi sastājas, klusums, starta šāviens, rūķīši palaiž salūtu, otrs šāviens, pāragrs starts. Bet salūts tik ducina un ducina, Rūķīši panikā skraida. Kreipāns krekšķina un saka, ka neko šādu neatceroties pieredzējis, bet viņš atceroties vienu citu nedaudz līdzīgu kuriozu gadījumu, par kuru pastāstīs vēlāk, ja radīsies piemērota situācija.