Vasarā biju vienā dzimšanās dienā, kurā kāds nelietīgs viesis kā cienastu bija atnesis multikino saldo popkornu. Es ap to spietoju kā lapsene ap iepuvušu meloni, jo tas manuprāt ir garšīgākais popkorns pagastā un standata gadījumā man popkorns tā īsti negaršo. Kopš tā laika pagājis jau pusgads, bet ik pa laikam sanāca atcerēties to perfekto popkornu. Vakardien izlēmu, ka šai netaisnībai jāpieliek punkts, nakts melnumā un salā nokasīju pusmetru sniega no mašīnas un aizbraucu pēc tā sasodītā popkorna. Visu ceļu līdz mājām riju to kā negausis, atbraucis mājās riju to kā negausis un tagad beidzot varu teikt, ka uz kādu laiku būs miers.

Būtu ļoti jauki, ja šo popkornu varētu nopirkt bez kinoteātra uzcenojuma.

No ziņām sapratu, ka pagājšnedēļ saimnieks beidza meklēt sievu, bet dzīve saimniecībā ar to nebeidzas. Šodien aizgaldam salūza dēlis tādēļ šovakar varēsim vērot šovu "saimnieks meklē āmuru". Un ja pēc divu stundu meklēšanas izrādīsies, ka kārtojot māju, to kaut kādā neloģiskā vietā būs novietojusi jaunā sieva, tad tik būs "saimnieks meklē kašķi".

Filmās/grāmatās ir tāda veca klišeja, ka, piemēram, ir kaut kāds psihopāts, kas nogalinājis galvenā varoņa vecākus, galvenais varonis to psihopātu filmas/grāmatas beigās ir sadzinis rokā un tagad viņam ir iespēja to nogalināt. Bet tad no kaut kādas pažobeles uzrodas kaut kāds morāles frīks, kas parasti saka: "Nedari to, ja tu viņu nogalināsi, tad būsi tāds pats kā viņš". Un lūk šo te "būsi tāds pats ka viņš" es nekad neesmu īsti sapratis. Kāda tur vispār loģika? Ja būtu mana teikšana, tad tas teksts skanētu apmēram šādi: "Tev ir divas iespējas. Pirmā - mēs viņu sasienam un nododam policijai, un viņš sapūs cietumā. Otrā - ja tu plāno viņu novākt, tad vismaz dari to lēnām, bet atceries, ka, ja labi nepaslēpsim līķi, pastāv iespēja, ka cietumā sapūsi tu pats".

Man mājās ir Šrēdingera puķe, tāds viršveidīgs radījums, kurš čabēja jau pirkšanas brīdī. Nu jau pāris mēnešus nevaru saprast vai tas brīnums ir dzīvs vai jau sen pārvērties praulos. Turpināšu laistīt, cerot uz to labāko.

Zin kā ir stilīgi teikt par visādām lietām - ai mani jau tas nekrata. Vot šonakt mani kratīja. Un kā vēl kratīja. Drebēju un svīdu. Pustrijos vibrēdams kā tāds galerts piecēlos izmērīt temperatūru ar glauno elektronisko bezkontakta termometru tikai lai uzzinātu, ka tas sūds rāda 34,9C visos trijos mērījumos (kāds vispār testē tos brīnumus?). A bet sajūta bija uz vismaz 39C. Un vispār kas tas dīvainu sprādzienveida vīrusu - piecos vakarā pēkšņi sāk sāpēt kakls un divpadsmitos jau drebuļi, temperatūra un svīšana?

Un tad mēs sēžam trijatā kabinetā (ofisa žargonā sauktā par palātu), darba dienas vidus, visi tādi hetero hetero līdz kaulam. Klusums. Un pēkšņi atskan jautājums: "Varat man ieteikt radleri?"

Neliela atkāpe. Vārds radler, dlight un tamlīdzīgie manuprāt būtu jāaizliedz ar likumu un konfiscētās pudeles būtu jāiznīcina, nometot tās pa vienai uz bruģa no mūsu vienīga kaujas helikoptera un tad pa virsu jāparbrauc ar pusi no mūsu tankiem. Nu ok, var braukt arī ar abiem diviem. Un tam visam jābūt galvenajam sižetam panorāmas patriotiskajā sadaļā - "Latvija var!".

Atgriežoties pie tēmas tādu pašu rezonansi kolektīva būtu izraisījis arī jautājums "Kāda lūpu krāsa man šovakar labāk piestāvētu pie šīs samta vakarkleitas - bordo krāsas vai maigi rozā?"

Principā varēja dzirdēt atveramies skapja durvis (un mēs zinām par kuru skapi ir runa).

Nudien nesaprotu kāpēc tieši trešdienu rītos pie avotu/čaka krustojuma humpalu veikala (ekonom klass vai kaut kā tā) ir tas lielais cilvēku pūlis pie durvīm pirms atvēršanas. Citas dienās neesmu novērojis, bet tieši trešdienās bars. Pētīju (no ielas pretējās puses) uzrakstus skatlogā bet neko nesapratu - "pirmdien 2,5; otrdien - 0,3; trešdien 12". Ko šis kods nozīmē?

Un vēl man liekas dīvaini turpat pāri ielai esošajā "humana" veikala skatlogā ir izlikti modīgi saģērbti manekeni. Tā kā tas tomēr ir lietoto apģērbu veikals pieņemu, ka otra tāda metelīša vai kleitiņas viņiem nemaz piedāvājumā nav. Tad nu es domāju, kas notiek, ja kādai garām ejošai dāmai iepatīkas mētelītis? Iet un rauj nost no manekena vai kā?

Atcerēsimies, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām!

Tieši tādēļ esmu ļoti vīlies, ka tērbatas/lāčplēša TOP no sākuma mani uzsēdināja uz viņējiem pupiņu salātiem, bet tagad vairs tos neražo.

Vienmēr jau liekas, ka tas jau var notikt tikai ar citiem nevis ar mani, bet par visu pēc kārtas.

Vasarā dzīvoklī paradījās skudras. Melnās dārza. Tās pa lielam bija visur, bet nekur konkrēti. Tā es tiku pie skudrām. Pēc laiciņa ievēroju, ka tām īpaši iepaticies uz palodzes augošais baziliks. Skraida pa turieni, kaut ko ņemās, bet neizskatās, ka ēstu nost. Tad es nopirku indi (mājiņas). Tovakar lija lietus. Atceros to skatu, ka joka pēc aizgāju paskatīties, kas pie tām mājiņām darās. Ieslēdzu telefona lukturīti un tur viņas visas bija. Nopietni vienlaicīgi varēja redzēt droši vien kādu piecus simtus skudru, kuras gāja no cauruma zem palodzes līdz indes mājiņām uz grīdas. Mājiņām daudzkaitlī tapēc, ka ieraudzījis to skudru kvantumu noliku vēl vienu, jo likās, ka ar vienu nepietiks.

Tā es lietainā vasaras naktī tiku vaļā no skudrām. Tagad padomājot, to droši vien var nosaukt par genocīdu.

Šajās brīvdienās lidināju ārā jau sen nokaltušo baziliku, kurš man par pāsteigumu bija ellīgi lipīgs ta itkā būtu noklāts ar sīrupu. Palodze bija lipīga. Puķu pods bija lipīgs. Un manas rokas bija lipīgas pēc visu šo priekšmetu aiztikšanas. Paga paga, baziliks sīrupu neražo - nodomāju. Sāku pētīt palodzi un nonācu pie orhidejas, kura arī bija lipīga. Ziedi gaiši, bet uz tiem tādas kā kārpas (nejaukt ar karpām, jo tās ir zivis). Vienu no tām "kārpām" uzmanīgi pārdūru ar siera nazi un kiškas pašķīda uz visām pusēm.

Un tā, mani dārgie draugi, es uzzināju, ka esmu ticis pie jauna mājdzīvnieka - bruņutīm, par kurām nekad iepriekš nebiju dzirdējis un nebiju redzējis. Patiesībā šis fakts izskaidro lipīgo palodzi un galu galā arī skudras, kuras bija atvērušas pašas savu utu fermu.

Iedzersim par to, lai kāds man izskaidro kā no tiem mošķiem tikt vaļā, jo orhideja tomēr zied ļoti skaisti jau kādu pusotru gadu no vietas.

P.S. Es labāk nestāstīšu kā uz fiksu roku tiku vaļā no kādiem 90% riebekļu ar līdzekļiem, kas tobrīd bija pa rokai, bet gribētos zināt kā normālā gadījumā jārīkojas.