Izrādās, ka nu jau pāris gadus esmu nodarbojies ar kaut kādu termālo mazohismu. Aizgāju mājās un izmērīju segu. Nu ja, maksimālā dimensija ir tikai 180cm, nav brīnums, ka nevaru vienlaicīgi sasegties tā, lai gan degunam silti, gan kājas apsegtas.

Vislabāk latvieša dabu parāda mazās hokeja uzvaras (mazās tādēļ, ka lielās ir finālā vai pusfinālā, un hokeja tādēļ, ka citos sporta veidos gluži vienkārši tik augstā līmenī nespēlējam un nav tik liela ažiotāža). Uzvarēja šamie amerikāņus, skaisti, prieks un līksmība, ejam ielās, plivinām karogus, dzeram alu, priecājamies. Bet nē, latvietim (un šis ir arī akmens manā dārziņā) tas nav vajadzīgs, latvietim tā uzvara paver daudz plašakus vārtus, viņa plāns ir sekojošs: 

Es vienreiz (oi nē, tikko atcerējos, ka divreiz) biju aizgājis uz hokeju arēnā. Tā jau neko sliktu nevar teikt, bet atceros, ka otrajā reizē visu trešo periodu nosēdēju domādams par to, ka, ja kaut viens no kaislīgajiem arēnas hokeja apmeklētājiem te tagad bļaustītos par to, ka redz kristīgajā baznīcā visa padarīšana esot tāda ķēmošanās, tad kārtīgam kristietim uz to būtu jāatbild ar "skabargu svešā acī redzi, baļķi savā - neredzi". Tas tādēļ, ka es kā tāds hokeja neticīgais, sēžot arēnā, sajutos kā baznīcā, kur visi zina, kad jāceļas, kad jātupstas, kad jāiet pie altāra, bet cilvēkam no malas tas viss izskatās maksimāli "kā jūs vispār zināt, ka šajā brīdī tieši tas ir jādara?!?!?". Tieši tāpat skatījos kā arēnā visi zina, kad jāaplaudē, kad jāsvilpj, kad jāsaka, ka tiesnesis ir muļķis, kad jāceļas kājās un jāaplaudē, kad jāceļas kājās un jāzākā tiesnesis, kad jāmet cepures laukumā un kad monētas utt.

Pieļauju, ka visa šī rituālu padarīšana ir arī citos sporta veidos, tomēr no basīša un futenes es sajēdzu nedaudz vairāk nekā no hokeja (kurā nepieciešami ndesmit atkārtojumi, lai vispār saprastu, kā un vai ripa nonāca vārtos. Un ja iesit mūsējie, tad tie vienmēr ir skaisti vāri un skaista piespēle, bet ja iesit pretinieki, tad tie vienmēr ir meh vārti un meh piespēle), tādēļ arī rituāli šķiet paši par sevi saprotami.

Un vēl man basītis arēnā patīk labāk tādēļ, ka uz to ierodas mazāk cilvēku un nav rindu uz točiņām.

It kā aizgāju gulēt savā gultā, bet pamodos kaut kādā lauka vidū - istabā tāds aukstums, ka pirmajā brīdī nodomāju, ka visi logi vaļā. Bonusā aukstumam vannasistabā noplīsa siltās grīdas termoregulators, kā rezultātā arī tur ir auksts.

Noziegums: kādā tumšā ziemas vakarā, kad vajadzēja ar velo mīties uz futeni, konstatēju, ka velosipēdam aizmugures lukturītim beigušās baterijas. Izmisumā tās nospēru no darba kondicioniera pults.

Sods: šodien saulīte spīd, kabinetā karsts, tā kā varētu arī kondicionieri notestēt, bet, tavu neražu, no pults pazudušas baterijas.

Uz Eiropas bārdaino sieviešu fona mūsu gludi skūtais Dons izskatītos pavisam jancīgi (ja viņš, protams, būtu ticis). Jebkurā gadījumā es biju par Poliju un ne jau dziesmas dēļ.

Nu redz cik jauki, premjerlīgas pēdējā kārtā visi uzvarēja, visi priecīgi, šitī čempioni. Tagad pārslēdzamies uz Spānijas līgas pēdējo kārtu, kurā čempions noskaidrosies barsas un atletiko savstarpējā spēlē (un vajag taču šitā sagadīties). Barsai vajag uzvaru, atletiko pietiek ar neizšķirtu.

Tipisks Latvijas superpatriots, apkāries ar karodziņiem un prievītēm, lepni staigā pa ielu.. ārzemēs, jo Latvijā ir pārāk garlaicīgi, pārāk maz maksā, vai arī gluži vienkārši citur ir labāk, bet ir sašutis par faktu, ka Latvijā dzīvojošs krievs staigā pa ielu sporta tērpā, kuram visās malās rakstīts "ROSSIJA" (biju par slinku, lai meklētu tekstu krieviski).

Vakardien konstatēju, ka virtuvē uz grīdas ierāpies zirneklis, viens no tiem gaļīgajiem, īpaši pretīgajiem, 3 - 4 cm garajiem briesmoņiem, ar kuriem nu nemaz nav vēlmes dalīt savu dzīves telpu. It kā varētu pats nospiest, bet kaķis garlaikots un izsalcis grozās turpat blakus, tādēļ nolēmu, ka gan jau tas tiks ar zirnekli galā. Zin, kaut kā šo manu cēlo ideju ar kaķi līdz galam nenokomunicējām, tādēļ tagad man zem ledusskapja dzīvo viens no tiem gaļīgajiem, īpaši pretīgajiem, 3 - 4 cm garajiem briesmoņiem, ar kuriem nu nemaz nav vēlmes dalīt savu dzīves telpu

Pusdienās notestēju kaut kādu jauno Tālavas Ķēniņa alu (vai kaut kā tamlīdzīgi), it kā ir ok, vismaz nesmird pēc tehniķa. Būs vēl jāpatestē. No feisbukiem sapratu, ka tepat, barona centra idillē, laikam varot dabūt mājās nešanai.

Citās priecīgās alus ziņās: malduguns šodien tajos pašos feisbukos iemeta, ka esot uzražojuši jaunu eilu. Esmu stāvā sajūsmā par malduguns ražoto "Rudo rudeni" un ne tik stāvā sajūsmā par tā pieejamību un cenu.

"Neskatoties uz maija dzestro gaisu, Rīgā jau iespējams dabūt Saules Dūrienu, mūsu gaišo eilu -
ZELTAINS GAIŠAIS EILS. HARMONISKS ALUS AR UZSVARU UZ APIŅIEM. AROMĀTĀ CITRUSAUGĻU UN MANGO NOTIS NO CITRA APIŅIEM. VIEGLS, APIŅOTS, NEDAUDZ SKĀBENS UN ATSPIRDZINOŠS. EBC 12 IBU25
Pagaidām Saules Dūrienu var dabūt no krāna Trusī un Takā, tuvākajās dienās būs pieejams arī pudelēs."

Tīrā neraža, ka šovakar jāiet uz bon vivan dzert ārzemniekus no miniatūra izmēra glāzēm.