Vislabāk latvieša dabu parāda mazās hokeja uzvaras (mazās tādēļ, ka lielās ir finālā vai pusfinālā, un hokeja tādēļ, ka citos sporta veidos gluži vienkārši tik augstā līmenī nespēlējam un nav tik liela ažiotāža). Uzvarēja šamie amerikāņus, skaisti, prieks un līksmība, ejam ielās, plivinām karogus, dzeram alu, priecājamies. Bet nē, latvietim (un šis ir arī akmens manā dārziņā) tas nav vajadzīgs, latvietim tā uzvara paver daudz plašakus vārtus, viņa plāns ir sekojošs:
- Ejam likt ziedus pie zaudējušās valsts vēstniecības (šis ir sava veida iesakņojies komplekss par to, ka Latvijai gadu gaitā tik daudzas tautas ir braukušas pāri, ka reizēm gribas justies pārākiem un paņirgāties par citiem);
- Pašapliecinānies, meklējot internetos, ko citu valstu (un jo īpaši zaudējušās valsts) prese raksta par vēsturisko uzvaru (jo to uzvaru ir tik maz, ka visas ir vēsturiskas un par katru no tām tiks sagatavota divstundīga dokumentālā filma aļa "Sapņu spēle PČ 2014 ASV");
- Sākam taisīt video no sērijas "Hitlers uzzina, ka Latvija sasitusi ASV" un dikti priecājamies par to, ka esam pārmaiņas pēc kādu citu padarījuši škrobīgu par spēles rezultātu.
Bet kāpēc nevar palikt vienkārši pie "skaisti, prieks un līksmība, ejam ielās, plivinām karogus, dzeram alu, priecājamies" un iztikt bez izņirgāšanās (šis neattiecas uz spēlēm pret Krieviju)?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
