Stāvu rindā pie rimčika kases, nevienam neko sliktu nedaru un neplānoju darīt. Pēkšņi ausī ieķērc - "kungs, vai varat, lūdzu, mani palaist priekšā?". Pati uzruna "kungs" jau neko labu neliecināja, par labu arī nenāca tas, ka balss bija tik skaļa, ka pusveikals dzirdēja, ka es redz esot kaut kāds kungs. Kā vēlāk noskaidrojās (un to uzzināja arī tas pats nelaimīgais pusveikals), kundzei gados bija jānopērk kafija un vai es - kungs - nevarot viņu palaist pirms manis, jo viņai ļoti ļoti jāsteidzoties vai kaut kā tā. Un kas pats trakākais, katra vārda galā tika lietota uzruna "kungs" (gluži kā rajona leksikā "bļe"), kas lika man justies pavisam neveikli. Iepriekš nervozi paglūnējis, kas darās man aiz muguras un pārliecinājies, ka tur nav neviena, kas potenciāli varētu manu laipnību atdarīt ar sadošanu pa purnu, laipni atbildēju, ka var ielīst man priekšā. Bet vai tu re, ar to vien taisnošanās un kungošanās nebeidzās un tas džiberdžabers izvērtās par kādas pusminūtes "kungošanās" ārprātu. Promejot šī vēl nobļāvās "redzat, jaunieši, jūs mani nepalaidāt, bet šeit palaida", kas nekādā veidā neuzlaboja situāciju, jo nu biju kļūvis ne tikai par savas, bet arī blakus rindas ienaidnieku.

Īsumā - veikalā pie kases tiku pamatīgi izkungots.