Ir divas lietas, kuras es cilvēka evolūcijā nesaprotu:
1) kāpēc mums aste ir ieaugusi tur kur tā ir ieaugusi? Man patiktu aste, izklausās pēc ļoti noderīga instrumenta, kā minimums to var luncināt un ja kaut kas nepatīk, tad piebozt astes spalvas.
2) kāda velna pēc cilvēki raud, t.i., kāpēc no asaru dziedzeriem izdalās tāds mežonīgs šķidruma daudzums? Tam vispār ir kaut kāds loģisks pamatojums?

Ādams : klau, papiņ, a kāpēc ir tā, ka tad es esmu ļoti noskumis man pa acīm un degunu nāk kaut kāds šķidrums ārā?
Dievs : hmmm hmm nu es Tevi konstruējot esmu paredzējis škidruma izdalīšanos brīžos, kad esi noskumis. Es to saucu par raudāšanu un puņķošanos.
Ādams : bet man tas nešķiet loģiski. Tiešām nevar kaut kā to lietu realizēt citādāk?
Dievs : nu.. var protams visu apvienot urīnpūslī, bet tas tad uz Tavu atbildību!
Ādams : zini, labāk lai paliek kā ir. Kas zina, var būt kāds kaut kad izgudros bikses un šāda raudāšana apgrūtinās romantisko filmu skatīšanos.