Šorīt ar mani gadījās lūk šādi.

Situācija visnotaļ banāla. Stāvu stacijā uz perona, līst lietus, domāju, blakus stāv dāmīte ar varavīksnes krāsas lietussargu, vēl kaut kādi cilvēki. Pabomzīga paskata čalis planē pa peronu bez jebkāda īpaša mērķa un nevar saprast vai gaida vilcienu. Ievēroju, ka pie pašas perona malas, pa vienu no "flīzēm" uz sliežu pusi rāpo slieka (jā, šamās vēl nav apsprāgušas). Vēroju slieku un pamāzām sāku uztraukties, ka labu galu šitas viņas pārgājiens uz sliedēm neņems. Pēc minūti ilgām pārdomām izlēmu, ka jārīkojas, galus atdot viņa varēs, bet ne manas vakts laikā. Bet apkārt daudz cilvēku un droši vien visi vēros kā tas trakais uz perona slieku baksta. Galu galā pienākuma apziņa uzvarēja kaunu un ķēros pie lietas. Protams, ka no zibensoperācijas nekas nesanāca, jo slieka, nolāpītais lops, atteicās sadarboties. Visa tāda slapja un gluma bonusā vēl sāka virpuļot. Pēc trīsdesmit sekunžu bakstīšanās sapratu, ka nu nemaz nav labi, droši vien viss perona bars jau mani vēro. Bet ir jau par vēlu, lai atkāptos, citādi tiešām padomās, ka es to slieku gribēju tikai pabakstīt/apčamdīt. Ķēros pie smagās artilērijas, sāku šamo tvarstīt ar abām rokām! Panākumi neizpalika, aizbaktīju slieku līdz "flīzes" malai un beidzot noķēru. Aizmetu zālē un centos neskatīties apkārt. Dīvainā kārtā tajā vietā uzreiz parādījās pabomzīgā paskata čalis un kaut ko sāka pa to zāli baigi grozīties, bet tā vairs nebija mana darīšana.

Lūk šādā veidā, dārgie mazbērni, jūsu vectētiņš uzzināja, ka cilvēka pirksti nav knābis!