Vakardien biju ciemos pie māsīcas, kuras dēlam (nejaušas sakritības dēļ, manam krustdēlam) bija dzimšanas dienas svinības. Un māsīca izstāstīja sekojošu stāstu.

Tajā vasarā, kad viņa bija stāvoklī ar vakardienas jubilāru, viņai uznāca grūtnieču kulinārās izvirtības ar noslieci uz nezālēm - balandu, gārsu un visu citu drazu. To visu labumu viņa esot plūkusi un taisījusi salātus. Stāstīja, ka esot vadājusi otru manu māsīcu pa dārzu un rādījusi - te man balandiņa, te cita nezālīte utt. Bet vislielākais dārziņš esot bijis iekopts komposta kaudzē (pārsteigums, pārsteigums) un esot bijusi jautrība, kad mana tante (viņas mamma) esot izravējusi dārzu un visu izravēto sametusi komposta kaudzē, tādejādi, efektīvi izpostot, mazdārziņu. Bet ok, svarīgākais ir tas, ka visu vasaru viņa esot taisījusi un ēdusi tos savus "salātus". Nākamajā vasarā (loģiski, ka jau pēc dzemdībām) viņa baigi sapriecājusies, ka varēs atkal taisīt tos savus salātus. Aizbrauc uz dārzu, saplūc visas sastāvdaļas, saitaisa salātus, pagaršo un konstatē, ka tādu draņķi taču nevar ēst! Nu jā, loģiski, sastāvdaļās taču viena vienīga draza. Acīm redzot, iepriekšējā gadā salāti esot garšojuši sakarā ar būšanu stāvoklī.

Šajā brīdī stāstā sekoja negaidīts pavērsiens, kad viņa pagriezās pret savu vīru un prasīja: "Paklau, es tos salātus riju tāpēc, ka biju stāvoklī un man bija kaut kas ne tā saslēdzies, bet kāpēc Tu viņus visu vasaru ēdi?"