... Jā, es jau zināju, ka es ar savu domāšanu, pasaules uztveri un visu pārējo, kas manī ir savādāks nekā pārējos (nu paldies paldies par komplimentiem...), ienākot parasta pelēkā cilvēka dzīvē, spēju to pamatīgi satricināt, sabrucināt visus viņa uzskatus, pasaules uztveri un sagraut viņa pārliecību par to, kādēļ viņš dzīvo un galu galā likt viņam visu vēlreiz izvērtēt un saprast, ka tas viss nav bijis nekas... Jā, to es zināju.
Bet šitais jau ir pārlieku... Bet vismaz man sajūta ir laba, ka spēju likt cilvēkam uzdot sev jautājumus un palīdzēt viņam uz tiem atbildēt.
4dien un 5dien pavisam ātri mums klasē bariņš izveidojās- es un vēl 2 meitenes. Hmm... interesanti...
Kā tas nez turpuināsies, mēs katrs esam savstarpēji gandrīz sveši, pirms šī māc.g. nebijām pazīstami. Tieši tādēļ interesanti... kā tas turpināsies.
Dievs gan mums māk iebakstīt ar pirkstu acī un likt saprast...
Visu nedēļu gaidīju nenēļas nogali un priecājos- no 5dienas līdz nākamai 1dienai mājās būšu viens, nekas nav ieplānots, varēšu visu to laiku veltīt sev...
pienāk 6dienas rīts un es sāku domāt- hmm, baigi garlaicīgi un vientulīgi...
Pēcpusdienā piezvana un saka, ka man steidzīgi jābrauc uz Rīgu... tad nu es ķeru un grābju, ko nu varu. Vācu mantas, skatos autobusu sarakstus, kā varu tikt ātrāk uz turieni. Paralēli haotiskai skraidīšanai pa dzīvokli domāju- bija sākusies tik jauka un mierpilna nedēļas nogale, kādēļ viņa nevarēja tā arī turpināties...?
Tad, kad nu biju sataisījies, lai dotos ārā no mājas, man piezvana un pasaka, ka es tomēr varu nebraukt.
GRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRR
Nu labi, patiesībā jau biju priecīgs, jo šitādi neplānoti izsaukumi mani galīgi spēj izsist no sliedēm.
Tagad atlikušo šodienu un vēl visu rītdienu sēdēšu mājās un priecāšos par to, ko visu nedēļu biju gaidījis...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |