Tagad, kad uz pāris dienām mūs šķir gandrīz 4x lielāks attālums es jūtos iztukšota.

Kas būtu domājis, ka tāda būtne kā es - nežēlīga, egoistiska un ignoranta, spēs izpaust maigas jūtas pret kādu.

Pret tevi... Un tu man atbildi ar to pašu.
Tu ilgojies pēc manis un es arī.
Tu gaidi dienu, kad atkal satiksi mani un es tāpat.

Un zinu, tikko ieraudzīsi mani, satversi mani ciešā apskāvienā un nelaidīsi vairs prom. Es to arī negribu. Kas būtu domājis, ka mēģinot aizmirst citu, es ielaidu savā sirdī tevi... Un varbūt tā bija pat labāk.

Tu saki, ka neesi mani pelnījis, tu šaubies, bet es zinu to, ka ja tā tiešām būtu, es neilgotos pēc tavas balss, tava siltuma un tavu skūpstu. Lūk, kā es pašlaik jūtos.

Apstulbusi, kā Amora sašautais upuris. Es nevēlos, lai tas beigtos. Vismaz kādu laiku. Vēl kādu laiciņu vēlos tikt mīlēta...