Šodien sapratu, ka gribu emo matus. Melnus. Yeah, draugam tas patiktu. Draudzenēm gan nē :D Bet vai mani tas interesē? Nope :P

[1.02.]
Februāris sākās ar to, ka bija jāsvin draudzenes dzimšanas diena. Iekapājām tā pamatīgi un jautrība sita augstu vilni. Mūzika uz pilnu klapi, papilnam cigarešu un labu draugu. Nopirku tostu grāmatiņu, un pirms katras glāzītes izskanēja pa sulīgam tostam. Tas viss turpinājās līdz pulkstenis sita divpadsmit. Nē, tas nebija pelnrušķītes laiks, bet gan laiks, kad komene saoda, no kuras puses basi nāk, un pacietīgi klauvējās pie ārdurvīm. Es iesmējos un teicu, ka beidzot čaļi nāk, uz ko otrā klausules galā nāca protesti un teksts: Kas vēl nebūs! Pamēģini tikai!
Paskatoties pa durvju actiņu, man momentā pazuda pālis un gandrīz cigarete no mutes izkrita. Es komenei ļāvu kādas 15 minūtes klauvēties, bet kad jau nāca draudi, ka nāks arī apsargs es liku visām paslēpties. Divas noslēpās tualetē, jubilāre skapī (viņa nepārtraukti smējās, jo domāja, ka tas ir kaut kāds prikols), pēdējā palīda zem gultas un es viņai iegrūdu vairākas pudeles, glāzes un pelnu trauku.
Ielaidu komeni un tiklīdz viņa bija iekšā, nokomentēja, ka istaba smird pēc cigaretēm, mēs uzvedamies pārāk skaļi un lai visas būtu istabās, savādāk būs slikti. Es mēģināju taisnoties, bet draudzene zem gultas mani pārspēja: Nu skolotāj! Mēs tā vairs nedarīsim! Tā bija pirmā reize!
Man uznāca smiekli.
Pēc pāris minūtēm mēs bijām jau citā istabā un nobeidzām atlikušo pudeli.
Nākamajā dienā skatījos vai uz ziņojuma dēļa nav brīdinājums man, taču tā nebija. Ha ha :P Man veicas.

[4.02.]
Apnika kojās, aizbraucu pie mīļuma.

[8.02.]
Atbraucu uz kojām, sapratu, ka esmu bomzis, jo naudas vairs nav.

[12.02.]
Aizbraucu mājās, vēl joprojām būdama bomzis. Rīt būs jānoslauc kādam nauda.

Tagad, kad uz pāris dienām mūs šķir gandrīz 4x lielāks attālums es jūtos iztukšota.

Kas būtu domājis, ka tāda būtne kā es - nežēlīga, egoistiska un ignoranta, spēs izpaust maigas jūtas pret kādu.

Pret tevi... Un tu man atbildi ar to pašu.
Tu ilgojies pēc manis un es arī.
Tu gaidi dienu, kad atkal satiksi mani un es tāpat.

Un zinu, tikko ieraudzīsi mani, satversi mani ciešā apskāvienā un nelaidīsi vairs prom. Es to arī negribu. Kas būtu domājis, ka mēģinot aizmirst citu, es ielaidu savā sirdī tevi... Un varbūt tā bija pat labāk.

Tu saki, ka neesi mani pelnījis, tu šaubies, bet es zinu to, ka ja tā tiešām būtu, es neilgotos pēc tavas balss, tava siltuma un tavu skūpstu. Lūk, kā es pašlaik jūtos.

Apstulbusi, kā Amora sašautais upuris. Es nevēlos, lai tas beigtos. Vismaz kādu laiku. Vēl kādu laiciņu vēlos tikt mīlēta...