Ziemassvētkos, ciemojoties pie vecvecākiem, sastapos ar tādu lietu kā TV, precīzāk - kanālu LTV 1. Kā jau vienmēr sēžu stūrī un lasu......Bet mana auss pēkšņi uztver šlageraptaujas topa Nr. (whatever) grupu ar dziesmu, kas izceļas ar vismaz sešdomīgu nosaukumu (+ ideālais grupas nosaukums, muahaaaaaa).

Grupa - Kreisais pagriezienas
Dziesma - Jaunības zieds

Galvenais, ka dziesmu neatskaņoja, vienkārši psc.

Man Ziemassvētkos uzdāvināja automatu (tjip veco labo kalašņikovu). Tā, ka uzvedaties labi.....

Jeb savādāk no mana ''mīlulīša'' radītā trokšņa jums sāks sāpēt galva. he, he...



P.S. Muahaaaaaa, peace visiem!
Vispār esmu mīļa un jauka!

Kā jau pēdējos 10 gadus LTV1 Ziemassvētkos translē pārraides, kuras vieglāk ir nodēvēt par ''galīgi garām'', es nolēmu sēdēt kaktā un lasīt grāmatu.....Bet pekšņi mani piesaistīja neliela reportāža no kaut kāda (whatever)pasākuma. Uz žurnālists uzmācās aptuveni 6 gadus vecam puisītim, ar tizli tradicionālu, bērnus apmulsinošu, retorisku jautājumu:

- Nu, draudziņ, ko tad jūs šodien šeit jauku darijāt?
- Dziedājām....(pauze)....Dejojām.....(vēl garāka pauze)........vairāk netceros.(punkts, muahaaaa, ģeniāls sīkais).

Manuprāt, daudzi jau pilngadības gadus sasniegušie nevarētu diži labāk atbildēt svinot Jauno gadu.....he,he...

Šodien dabūju savu 12 sniega lodi... Jāteic veidojas kolekcija. It īpaši mīļas man ir tās, kurās ir slavenas ēkas. Parasti man atved no ārzemēm kā suvenīru; ar Rīgu saistītās iegādātas tepat. Bet šodien gadījās nopirkt sniega lodi ar piramīdu tepat Latvijā! Nu ko lai saka...

LOL

Viena no vislabākajām tekstu krātuvēm nenoliedzami ir Skype arhīvs. Tik ''mīļus/jaukus/uķi-puķi'' tekstiņus, kas sasilda sirdi, neatradīsi nekur. Jo tā nu redz ir vieta kur - bliez pa taisno!

Līva: 22:52:18 buchux
Laineee: 22:52:54 blja
Līva: 22:53:22 blja x10
Laineee: 22:53:44 bāc....
Līva: 22:53:51 KAS IR/
Laineee: 22:54:02 viss riebjas...
Līva: 22:54:06 man arii
Līva: 22:54:09 jooptvai

Īsi un konkrēti!
Mīlu! :*

Ir viens jutājums uz pasaules, kas man sagādā nemitīgas grūtības. Es varu atbildēt uz daudziem filozofiskiem jautājumiem, jautājumiem par mani (daudz vai maz), par pasauli, par dabu, cilvēkiem, dzīvi, nāvi utt., bet ir viens jautājums, kas mani tracina, jau kopš tā brīža, kas kāds pirmo reizi man to pavaicāja. Ikreiz, kad satieku kādu vecu paziņu, es pie sevis domāju - tikai ne to, lūdzu! Un šis jautājums ir:

Kā tev iet?

Vienmēr, kad man to jautā, es apmulstu. Savā prātā ar plusiem un mīnusiem atzīmēju notikušo, lai beigās atgremotu: ''Labi!''Un cik dīvaini, ka lielāko daļu cilvēku šī atbilde pilnībā apmierina. Viņi to pieņem automātiski. Bet, ja es izvēlos pateikt: ''Slikti!'' Oi, nu kas tad tas, pāries..... Bet zin, nepāriet! Cik daudz reizes esmu melojusi, teikdama, ka man iet labi, saskaitīt vairs nevar... Vienkārši gribu tik vaļā no cilvēkiem, padarīt viņus neitrālus attiecībā pret sevi. Un, ja jau viņiem tik letāli nepieciešams, šis labi, tad lai saņem.....Tikmēr es peldēšu savā sliktumā, un centīšos atrast labā paliekas. Tam taču jābūt tepat. Vajag tikai mācēt to saskatīt - kā parasti melš skolā (vai vispār sabiedrībā). Un varbūt šoreiz viņiem taisnība......

Šeku reku 15. decembrī gadījās apmeklēt ''svaigo'' izrādi DRAKULA.SVEŠĀS ASINIS. Tad nu pāris idejas būs noslāņojušās manā galvā.

Ar ko sākt - labo vai slikto?
 
Nu labi, kā allaž ar slikto. Nepatika - tas, ka trūka sižeta, tas atgādināja nevis rokmūziklu, bet gan kaut kādu ar šovu apdarinātu, efektiem pārbagātu rokkoncertu. Šoreiz nepiesiešos libreta autoram, jo vārdus vinkārši neklausījus (cik nu klausījos - kārtējais poētiskais sviests, nekā īpaša)un būtībā visu aizēnoja mūzika. Nepatika dažu labu aktieru tēlojums.....Un visvairāk nepatika muļķīgais simbolisms, nu tas bija totāli garām.

Bet, ja pa labam. Viennozīmīgi laba mūzika, respect Vilcānam. (nabaga tantiņas, teātra mīles, viņām noteikti tas bija netiekai garīgs pārdzīvojums, bet visnotaļ arī fizisks, mūzika bija diezgan skaļa jāteic). Bet viena ideja aizniedza manu dvēseli, proti, vai būt mūžīgi jaunam un dzīvam ir laime? Vai zemapziņā mēz visi tomēr netiecamies uz nāvi. Te nāk prātā vampīra Lestata (filma ''Intervija ar vampīru'') vārdi, kas arī bija citēti izrādes programmiņā: Pasaule mainās, mēs - nē, un tā ir likteņa ironija, ka tieši šī mūžīgā patstāvība mūs nogalina. Un mans prāts sliecas domāt par to, ka vispār depresīvais vampīra tēls tika radīts tikai tādēļ, lai parādītu cik būtībā iznīcinoša ir dzīve, cik smagi ir dzīvot gadsimtiem ilgi - pārdzīvot slimības, atklājumus, karus u.c., bet pats galevenais pārdzīvot vairākas sabiedības. Cilvēki - viņu vājības, smiekli, naids, izvirtība, nauda utt. Personīgi man tas ir smags pārbaudījums jau tagad.

Negribu mūžīgu dzīvi, negribu..................

P.S. Man garšo asinis, muahaaaaaaaaa

faaaaak, bljaaa, shit, damned............

''Psiho pilna pasaule!'', reiz iekliedzās 5. tramvaja vadītāja. Kopš tā brīža šis teiciens nepamet manu prātu. Un vai zini kapēc? Tapēc ka tas patiešām raksturo pašreizējo nolāpītās pasaules stāvokli!

Bet pēc kā tu vari spriest, ka tu esi tas ''normālais''? (ko vispār mūsdienās apzīmē ar jēdzienu ''normāls''... wtf?). Šodien (pēc ilgiem laikiem, he, he) bija iespēja pablenzt TV ekrānā, konkrēti šoreiz notēmēju uz MTV. Jāsaka tā: ''Bļeģ, trūkst vārdu!'' Sajūta tāda, ka es esmu galīgi stulba, veca, atpalikusi muļķe. Un jāteic, ka tagad es visu apjēdzu..... To kas notiek apkārt.... Sapratu to, ka pamatvērtība Nr.1 ir sekss (nu tas arī tiesa agrāk bija man pamanāms, to vienkārši nevar nepamanīt) t.i. drāšanās ar pēc iespējas vairāk ''objektiem'' (Mīlestība, blje, kas tā tāda?), tusēšana - vienalga kur, tikai lai tur būtu alkohols (DAUDZ)un protams skaistas meitenes/puiši, ņirgāšanās par Dievu un reliģijām vispār (it īpaši izpaužas reklāmās) un vēl varētu pieskaitīt, pārāko uztraukumu par savu izskatu, nu tādā jocīgā formā (sačakarē sevi cik vien maksimāli vari). Un tas ir viss! Kapēc, kapēc es piedzimu tik nožēlojamā laikmetā..........damned....

Aaa... Kulminācija visam bija šodien tramvajā. Divas meitenītes, ap gadiem 13, 14 (atvainojos par neprecizitāti, ja gadījumā viņām bija ap 10), ar vismaz divās krāsās krāsotiem matiem, pufaikās (ziniet taču, nu visi kakti pilni ar tādām)uz visu skaļāko, ko viņu krutais mobilais atļauj, klusījās kādu gaudojošu R&B gabalu, kaut kas Beyonce stilā. It kā nekas īpašs, pierasts jau, bet pats traģiskākais, ka viņas sāka dziedāt līdzi (omfg!). Tik izjusti, ar emocijām, it kā šī dziesma viņu dzīvē ir viss..... Tad viņas pagriezās uz manu pusi (es sēdēju tālāk aiz viņām, tramvajs bija diezgan tukšs), pārtrauca dziedāt un izslēdza telefonu. Jautājums - ko viņas ieraudzīja manā sejā? Nežēlīgas ciešanas vai arī ''goda/vārds/izsmērēšu/jūs/pa/sienu'' skatienu. Vai abus kopā (?!)

Vispār labākais ko vari darīt pēc skolas/darba/u.c. ir iet gulēt. Un Dievs vien zin, kurā gadsimtā tu pamodīsies, tad kad atvērsi acis.......

Aaa...

''It's a Backstreet Boy world, and at the end of the day, you just want to go home and kill yourself.'' Billy Corgan

Es beidzot ieviesu kārtību (daudz vai maz) savā galvā....

Tātad, es izlēmu ka, tomēr netikšos ar internetā izraktiem cilvēkiem, es neesu tāda. Vienreiz pajokojos pietiek. Bija interesanti. Taču kaut kā negribas redzēt to cilvēku (ne jau par fizisko izskatu ir runa), bet vienkārši liekas, ka nebūs vairs tas..... Man personīgi vieglāk ir izteikties rakstot, nekā runājot. Tā ka viss. That's just not for me.

Gaidīšu savu princi zirgā, whatever.......