Jautājums.

Ir viens jutājums uz pasaules, kas man sagādā nemitīgas grūtības. Es varu atbildēt uz daudziem filozofiskiem jautājumiem, jautājumiem par mani (daudz vai maz), par pasauli, par dabu, cilvēkiem, dzīvi, nāvi utt., bet ir viens jautājums, kas mani tracina, jau kopš tā brīža, kas kāds pirmo reizi man to pavaicāja. Ikreiz, kad satieku kādu vecu paziņu, es pie sevis domāju - tikai ne to, lūdzu! Un šis jautājums ir:

Kā tev iet?

Vienmēr, kad man to jautā, es apmulstu. Savā prātā ar plusiem un mīnusiem atzīmēju notikušo, lai beigās atgremotu: ''Labi!''Un cik dīvaini, ka lielāko daļu cilvēku šī atbilde pilnībā apmierina. Viņi to pieņem automātiski. Bet, ja es izvēlos pateikt: ''Slikti!'' Oi, nu kas tad tas, pāries..... Bet zin, nepāriet! Cik daudz reizes esmu melojusi, teikdama, ka man iet labi, saskaitīt vairs nevar... Vienkārši gribu tik vaļā no cilvēkiem, padarīt viņus neitrālus attiecībā pret sevi. Un, ja jau viņiem tik letāli nepieciešams, šis labi, tad lai saņem.....Tikmēr es peldēšu savā sliktumā, un centīšos atrast labā paliekas. Tam taču jābūt tepat. Vajag tikai mācēt to saskatīt - kā parasti melš skolā (vai vispār sabiedrībā). Un varbūt šoreiz viņiem taisnība......