Drakula

Šeku reku 15. decembrī gadījās apmeklēt ''svaigo'' izrādi DRAKULA.SVEŠĀS ASINIS. Tad nu pāris idejas būs noslāņojušās manā galvā.

Ar ko sākt - labo vai slikto?
 
Nu labi, kā allaž ar slikto. Nepatika - tas, ka trūka sižeta, tas atgādināja nevis rokmūziklu, bet gan kaut kādu ar šovu apdarinātu, efektiem pārbagātu rokkoncertu. Šoreiz nepiesiešos libreta autoram, jo vārdus vinkārši neklausījus (cik nu klausījos - kārtējais poētiskais sviests, nekā īpaša)un būtībā visu aizēnoja mūzika. Nepatika dažu labu aktieru tēlojums.....Un visvairāk nepatika muļķīgais simbolisms, nu tas bija totāli garām.

Bet, ja pa labam. Viennozīmīgi laba mūzika, respect Vilcānam. (nabaga tantiņas, teātra mīles, viņām noteikti tas bija netiekai garīgs pārdzīvojums, bet visnotaļ arī fizisks, mūzika bija diezgan skaļa jāteic). Bet viena ideja aizniedza manu dvēseli, proti, vai būt mūžīgi jaunam un dzīvam ir laime? Vai zemapziņā mēz visi tomēr netiecamies uz nāvi. Te nāk prātā vampīra Lestata (filma ''Intervija ar vampīru'') vārdi, kas arī bija citēti izrādes programmiņā: Pasaule mainās, mēs - nē, un tā ir likteņa ironija, ka tieši šī mūžīgā patstāvība mūs nogalina. Un mans prāts sliecas domāt par to, ka vispār depresīvais vampīra tēls tika radīts tikai tādēļ, lai parādītu cik būtībā iznīcinoša ir dzīve, cik smagi ir dzīvot gadsimtiem ilgi - pārdzīvot slimības, atklājumus, karus u.c., bet pats galevenais pārdzīvot vairākas sabiedības. Cilvēki - viņu vājības, smiekli, naids, izvirtība, nauda utt. Personīgi man tas ir smags pārbaudījums jau tagad.

Negribu mūžīgu dzīvi, negribu..................

P.S. Man garšo asinis, muahaaaaaaaaa