Drakula
Šeku reku 15. decembrī gadījās apmeklēt ''svaigo'' izrādi
DRAKULA.SVEŠĀS ASINIS. Tad nu pāris idejas būs noslāņojušās manā galvā.
Ar ko sākt - labo vai slikto?
Nu labi, kā allaž ar slikto. Nepatika - tas, ka trūka sižeta, tas
atgādināja nevis rokmūziklu, bet gan kaut kādu ar šovu apdarinātu,
efektiem pārbagātu rokkoncertu. Šoreiz nepiesiešos libreta autoram, jo
vārdus vinkārši neklausījus (cik nu klausījos - kārtējais poētiskais
sviests, nekā īpaša)un būtībā visu aizēnoja mūzika. Nepatika dažu labu
aktieru tēlojums.....Un visvairāk nepatika muļķīgais simbolisms, nu tas
bija totāli garām.
Bet, ja pa labam. Viennozīmīgi laba mūzika, respect Vilcānam. (nabaga
tantiņas, teātra mīles, viņām noteikti tas bija netiekai garīgs
pārdzīvojums, bet visnotaļ arī fizisks, mūzika bija diezgan skaļa
jāteic). Bet viena ideja aizniedza manu dvēseli, proti, vai būt mūžīgi
jaunam un dzīvam ir laime? Vai zemapziņā mēz visi tomēr netiecamies uz
nāvi. Te nāk prātā vampīra Lestata (filma ''Intervija ar vampīru'')
vārdi, kas arī bija citēti izrādes programmiņā: Pasaule mainās, mēs - nē, un tā ir likteņa ironija, ka tieši šī mūžīgā patstāvība mūs nogalina.
Un mans prāts sliecas domāt par to, ka vispār depresīvais vampīra tēls
tika radīts tikai tādēļ, lai parādītu cik būtībā iznīcinoša ir dzīve,
cik smagi ir dzīvot gadsimtiem ilgi - pārdzīvot slimības, atklājumus,
karus u.c., bet pats galevenais pārdzīvot vairākas sabiedības. Cilvēki
- viņu vājības, smiekli, naids, izvirtība, nauda utt. Personīgi man tas
ir smags pārbaudījums jau tagad.
Negribu mūžīgu dzīvi, negribu..................
P.S. Man garšo asinis, muahaaaaaaaaa
Vienīgā vieta, kur tiešām bija grūti valdīt smieklus, bija tad kad nolaida milzīgo puķaino anarhijas zīmi (vismaz varēja būt ne ar puķēm), nu vienkārši hard core!
Interesanti ir tas, ka šīm ''vampīrstila'' izrādēm un filmām ir parasti sarakstīta ļoti laba mūzika. Piemērām, Queen of the Damned OST man liekas viens no labākajiem saundtrekiem ever, lai gan filma, arī nu tā....
Vilcāna mūzika iešām laba, gaidu CD!