*

SVĒTKU DIENĀS. Svari, Nr.51 (20.12.1929)
J. Zeberiņa

Patiešām nevar vairs neka saprast. Ja nebūtu eglīšu mežs uz bulvāra un ja Saeima netrauktos svētku brīvdienās — varētu domāt, ka rīt parīt gaidāmi Miķeļi.
Kas noticis — uz to nevar atbildēt pat meteorologi. Tiem cits nekas neatliek, ka mest instrumentus kaktā un pašiem ierakstīties bezdarbniekos. Ja to negrib, tad jāiet übagot. «Ziedojiet, mīļie, pa santīmam,» jāsaka, «ar to velna meteoroloģiju neka vairs nevar nopelnīt.» Pilnīgi pareizi: debesīs tikpat sajukusi būšana, kā zemes virsū. Tur, droši vien, arī pārkārto portfeļus un Laika pārvaldīšanas depataments pa to laiku rauj uz savu roku. Nekāds brīnums tas nav, jo pie mums, zemes virsū, departāmentos bieži sajauc izejošos rakstus ar ienākušiem; tas pats var notikt arī debesīs.
Atceraties tos laikus, kad ap Ziemassvētkiem eglāji grima sniega segā. Zaķi pērās pa sniegu, ka pa miltiem. Večukiem, svētku eglītes meklējot, bārzdas sasala vienā ledus blāķī. Pusstundu bij jāmērcē siltā ūdenī, kamēr dabūja muti kautcik cilvēcīgā platumā. Svētku vakarā debesis bij vienās zvaigznēs, tās mirdzēja kā izbārstīti divlatu gabali, kas tikko saņemti no Anglijas. Kamanu slieces dziedāt dziedāja pa sniegoto ceļu. Braucējs tik pievilka grožus un nopriecājās: «Aber iet kā pa pulierētu galdu!»
Bet tagad... «Palīgā!» vecītis brēc nakts tumsā. «Nāciet palīgā! Zirgs beigts, vecene beigta, pēperkokas beigtas un pīpis arī beigts. — Nāciet, neļaujiet dubļos palikt!» Kad saskrien glābēji — vecītis tos mudinā: «Te, te, dēliņi, meklējiet te! Es te kautko turu rokā: vai nu zirga asti, vai vecenes bizi?»
No debesīm nāk suta, dūmi, lietus, krusa, mazi akmentiņi un citādi nokrišņi. Vakaros ap mēnesi «dārzs», suns pacel purnu pret aitādas kažociņu un gaudo. Drūmi, nepatīkami...
Bet svētku prieks tomēr nav iznīcināms. Sievietes maisa piparkūku mīklu. Kur tik kāds trauks, tas pilns ar mīklu. Ar saceptām piparkūkām piebērtas visas maliņas: kumode, puķu podi, groziņi. No katra cepuma vīriem arī jānosmēķē. Pirmo dienu vēl nekas, bet otrā, trešā jau tie paliek bāli un sāk žagoties. «Nāc, zaķīt, noprovē no šitiem, šitie man izdevās lieliski!» sievas mīli aicinā. Vīrs pārkož vienu piparkūku, tad noliek nost.
«Tev laikam nesmeķ,» sieva paliek bēdīga, apvainota. «Ko — nesmeķ?» vīrs iebrēcās. «Dod tik priekšā!» Ar niknu izmisuma žestu tas grābj piparkūkas un cērtā iekšā. «Lai vai kas...» viņš domā, «bet, sievu nedrīkst apvainot. Tikpat gals man ir, lai tad ar' iet...»
Citi skraida apkārt pa veikaliem iepirkties. Pat visvientuļākais vecpuisis sapērkās milzīgu vairumu visādus kribulkrabulus, sapaka saiņos un tad dauzās ar tiem citiem gar sāniem, gar tramvaja sienām un namu stūriem.
Paša svētku vakarā, ja tā labi nosedz logus, lai neredz dubļus un lietu, ja ta silti sakurina istabu un aizdedzina eglīti, — tad var justies gluži omulīgi. Dziesmas, vispirms nedroši, tad arvien spēcīgāk un spēcīgāk vijās un šūpojas sveču mirdzumā. Un paskat — pēc maza laiciņa visiem liekas, ka ārā salst, sniega bagātība un zvaigžņotās debesis. Un svētki šķiet tikpat pilnīgi, kā senāk.
Bet cerēsim, kā uz svētkiem debesu Laika pārvaldīšanas departaments savedīs laiku kārtībā.