*

konstatēju, ka man ir mainījusies aukstuma sajūta. vakar biju peldēties un patiešām arī peldēju. ļoti ilgu laiku, kopš es vispār sāku līst ūdenī (gadi 3?), kas vairumam cilvēku liekas peldēšanai nepiemērots (nu, jo gadalaiks vai klimatiskie apstākļi neatbilst vispārpieņemtajam uzskatam par peldēšanai piemērotu laiku), tā vairāk bija iegremdēšanās, ne peldēšana. es, bieži vien nelabi brēcot, ietesos ūdenī, iemērcos līdz kaklam, apcirtos riņķī un tesos ārā. reizēm to atkārtojot 2-3 reizes. vakardien, karjerā, kurā ir visai auksts ūdens arī karstā laikā, piefiksēju ka diezgan mierīgi ieeju līdz vidum, tad metos peldus, appeldu maziņu, maziņu līkumiņu un tikai tad dodos ārā. atkārtoju šo procedūru 3x. mierīgi un bez brēkšanas.

interesanti, kur tieši ir notikušas galvenās izmaiņas - galvā vai ķermenī. jo manā līšanā aukstā ūdenī nav nekādas regularitātes, sistemātikas vai kādas citas fiškas. daru to tad, kad ir ērti (piemēram, atrodos tuvu kādam peldamam ūdenim) un ir vismaz relatīvi jauki laika apstākļi - t.i. nav briesmīgi auksts, slapjš, vējains, sniegains vai ledains. un tas notiek reti. nekādas kontrastdušas utt. nepiekopju un ikdienā esmu visai salstīgs un siltummīlošs radījums. lekt āliņģī pagaidām nekārojas. man ļoti patīk sajūta un pēcsajūta, ko dod tā līšana aukstajā ūdenī, bet esmu pārāk slinka, lai tam pievērstos kaut kā nopietnāk.

fun fact - mana vecāpapa brālis ir roņu kustības aizsācējs Latvijā (un es savā pašdarbībā pilnībā ignorēju viņa teorētiskos priekšrakstus par pakāpenisku sagatavošanos, regularitāti etc. etc.).