*

man ļoti patika Šveicē. ok, es vispār neskatījos uz cenām un neko arī nepirku, bet atmosfaira uz ielām ir krietni jaukāka nekā šeit. cilvēki ir pārtikuši, priecīgi un tādi trū pieklājīgi, gaisā vispār nav stresa. Cīrihes iepazīšanu sāku ar peldi Limmatā, kas bija ļoti kruti, jo pēc negulētās un nervozās nakts, bez peldes es droši vien būtu pilnīgi nelietojama. Cīrihē par mani gādību bija uzņēmies restaurators un kolekcionārs, attiecīgi tiku pie lieliskas kultūrvēsturiskas ekskursijas pa pilsētu visas dienas garumā. vakariņoju Hiltlā - pasaulē vecākajā veģetāriešu restorānā, par saujiņu ļoti garšīga ēdiena atstājot ~14 frankus (tur ir gan ēdienkartes ēdiens, gan ļoti plašs paškrāmējamais klāsts, par kuru jāmaksā pēc svara). pēc pastaigas gājām mājās degustēt šveiciešu alus, kas jāatzīst bija visai ūdeņaini un bezjēdzīgi un diskutēt par mākslu un kultūru.
nākamajā rītā ar vilcienu braucu uz Le Locle, kurā notika festivāls. brauciens bija ļoti skaists, diezgan garu gabalu vienā pusē sliedēm ir Noišateles un Bīles ezeri, bet otrā - nogāzes ar vīna dārziem. ļoti skaisti liekas arī ka, tas, kas Latvijā pie horizonta ir iespaidīgi, kalniem līdzīgi mākoņi, tur ir iespaidīgi mākoņiem līdzīgi kalni.
izkāpu no vilciena mazā kalnainā pilsētiņā, kurā nebija cilvēku, bet tie daži, kuri tomēr bija, runāja tikai franciski un man vienu brīdi sāka likties, ka es ne mūžam neatradīšu, kur ir tas festivāls. bet tad kaut kādas tantes parādīja aptuvenu virzienu ar roku un es ņēmu un uzrāpos milzīgā kalnā - sākumā pa kāpnēm (Sigulda var iet atpūsties), pēc tam pa sienas slīpuma ceļu. pa ceļam satiktie vietējie man laipni sauca "bonžūr", kas lika justies vēl nožēlojamāk, jo mana sviedriem noplūdusī seja noteikti nebija ne laipna, ne draudzīga, ne pieklājīga.
festivālā ierados apmēram vienlaicīgi ar Tesu, kas brauca no Itālijas. priecājos, ka biju sarunāta kā crew member nevis guest, jo es varēju brīvi dzīvot pa beksteidža teritoriju, ēst, dzert, līksmot un ļimstošiem ceļiem skatīties uz visādiem Eifrimiem Menukiem. nodrošinājums bija ļoti kruts, grupas tika apčubinātas līdz pēdējam, visi laipni un atsaucīgi, bija uzkodas un viena siltā ēdienreize un katrai grupai savs ledusskapis ar labumiem un kopējais beksteidža bārs.
Tesa nospēlēja labi, bet nepaveicās ar stīgu plīšanu. 1. dziesmā saplīsa Kārlim, 2. - Dāvim - tas radīja tādas liekas pauzes, kas vismaz man traucē baudīt Tesu. manliekas, ka Tesai ir jābūt kā tādam monolītam viesulim, kas izbrāžas cauri telpai.
Gadspīd nospēlēja nenormāli kruti, es stāvēju pašā priekšā, ieķērusies bordģūrā un kusu. man gan pēdējais albums vispār nu tā, bet dzīvajā viss bija ļoti, ļoti, ļoti lieliski. daži grupas dalībnieki koncerta laikā klīda gar distro stendiem un viens vēlāk atgriezās uz skatuves pavisam svaigā Neurosis maikā. bet Eifrims, lai gan sēdēja, spēlēja tā, it kā viņā būtu iemiesojies dibuks.
par laimi starp Gadspīd un Neirozi bija pauze (kurā, protams kaut kas spēlēja, bet man par to bija vienalga), enīvei bija grūti saņemties kaut ko pēc Gadspīd vēl uztvert un izbaudīt. sēdējām pašā aizmugurē, VIP ložā un skatījāmies pa gabalu. nevarētu teikt, ka tā ir grupa, ko es klausos ikdienā, bet viņa ir ļoti, ļoti kruta un jaudīga un skatoties kā tie vecie orki tur plosās ir ļoti silti ap sirdi. tā kā Neirozim ir 30 gadu jubileja, viņi spēlēja viskaut ko no visvisādiem albumiem.
nakšņošana bija 4zvaigžņu viesnīcā 10km attālā pilsētā La Chaux-de-Fonds, bet nākamā diena pagāja ceļā - Tesai tālāk bija jābrauc uz Vīni, tad nu viņi mani pa ceļam aizveda uz Cīrihes lidostu.


eju peldēties


šīs plāksnes uzstādīšanu organizējis mans namatēvs




te ir kaut kāds vecākais Cīrihes pieminējums ever no romiešu laikiem


Eiropā lielākā ciparnīca


aiz tiem lodziņiem kādreiz bija dzīvoklis ugunsgrēku vērotājam. t.i. dzīvoklis tur ir joprojām, bet tajā vairs neviens nedzīvo


sauļošanās pie baznīcas






ļoti skaistas vitrāžas tai katedrālē


memoriālā kaste, ko kādreiz lika pie sienas. namatēva krājumā tādas bija vairākas dažādas. tur tipa bildīte ar mirušo, kaut kādi veidojumi no viņa matiem utt.




porcelāna ekspozīcijā






















Cīrihes ezers




daudz māju ar jocīgiem erkeriem


viņi mīl visur karināt savus karogus




puķu podus arī mīl






galvenais muzejs, pretī centrālajai stacijai








skats pa naktsmāju logu


ceļā uz Le Locle


vīna dārzi


Noišateles ezers


kalni kā mākoņi


Le Locle




ilgais ceļš kalnā


Rock Altitude Festival




drīz saundčeks


Mutoid Man saundčekojas


Gadspīd saundčekojas


Tesa saundčekojas


Tesa spēlē


tas turpat blakus


vakariņas. diemžēl bildē neredz Olivera fondī trauku




paparačoju Eifrimu


Gadspīd spēlē


Neirozis spēlē


Frankfurtes lidostā




p.s. kas attiecas uz Eifrimu Menuku - ļoti iesaku šito dokumentāriju http://www.imdb.com/title/tt3380392/