*

man jau labu laiku ir sajūta, ka es neredzu kkādu kopainu. ka es skatos uz problēmām un to iespējamajiem risinājumiem ļoti piezūmoti un redzu tikai vienu mazu gabaliņu, pēc kura ir neiespējami noteikt kā viss izskatās kopā. nu, līdzīgi kā tajā pasakā, kurā vairāki aklie mēģināja aprakstīt kāds izskatās zilonis. lai ieraudzītu to kopainu vajadzētu atkāpties un paskatīties pa gabalu, bet man a) liekas, ka man nav vietas, kur atkāpties, ka esmu kaut kādā ziņā iesprostota/ierāmēta; b) liekas, ka, ja tomēr ir vieta, kur atkāpties, tad tur noteikti ir bezdibenis un es tajā iekritīšu un pazudīšu.