*

karoč, visi tagad baigi apsitušies ar senlatviešu spēka zīmēm. Rīgas Tintē man šodien teica, ka dienā ir vidēji 3-5 cilvēki, kas nāk tetovēt latviešu zīmes. pa internetu ceļo visvisādi zīmju apraksti utt.
bet
pērn (vai šī gada sākumā?) bija folkloristikas konference, kurā viena pētniece bija pētījusi visādas senas modes un štātes un pie viena arī mazliet iedziļinājusies zīmju jautājumā. un atlasījusi visai konkrētus piemērus, kuros redzams kā katoļu Marijas zīme ir aizvien neveiklākos un mazkvalificētāku amatnieku atdarinājumos pārvērtusies par jumi. vai tā katoļu kristus zīme par saulīti. t.i. ir atrodami paraugi, kuros redzams tas nemākulīgais atdarinājums. tipa kungam simbols kā vajag, muižas kalpam jau drusku tizlāks, bet zemnieks jau tā pavisam šķībi atdarinājis. nu, es vienkāršoju un vispārinu to visu, protams, bet ideja tāda.
nu un otra lieta - senāk bija populārās musturu grāmatas, kuras lietoja amatnieki, un kuras bija izplatītas visā Eiropā. tur ar liela daļa tās zīmes ir iekšā.
es pati diemžēl klātienē nedzirdēju šī pētījuma prezentāciju, mums Saviešos viena vēstures maģistre pirms mēģinājuma bija bijusi uz konferenci, atnāca un mums to visu stāstīja. varu noskaidrot kā sauca pētnieci/pētījumu.

nu un attiecīgi mūsdienās viss tas zīmju kults ir tomēr tāda pseidofolklora vai vismaz postfoklora un ir visai attāli saistīts ar senču zināšanām. protams, senlatvieši lietoja zīmes un nopietnāk uztveramas noteikti ir tās, kas atrodamas arheoloģiskajos izrakumos. ir arī folkloras pierakstos šis un tas par zīmēm utt. netiek arī apstrīdēts, ka konkrētai zīmei var būt kāda enerģētiska īpašība, kas kādam atklājas meditācijā vai ka zīmei var piešķirt jēgu un nozīmi. es pati lietoju zīmes, jo man patīk kā tās izskatās. bet nu šobrīdējais pasniegšanas veids masu kultūrā sāk palikt drusku tāds kā šķebīgs