*

19. jūlija vakarā iebraucām Tbilisi ar vilcienu no Batumi. nākamās dienas plāns bija aizbraukt uz staciju un uzzināt visu par vilcienu uz Erevānu, pēc tam mēģināt aizkļūt uz alu pilsētu Vardziā, atbraukt atpakaļ un beidzot iet uz to gruzīnu trad.kult.fest. Art Gene. plānu izdevās realizēt tikai daļēji. no rīta diezgan ilgi nogulējām, jo abas iepriekšējās naktis nebijām diezko izgulējušies, aizbraucām uz staciju, izstāvējām gruzīnu rindu un nopirkām biļetes uz nakts vilcienu nākamajā vakarā. maksāja 25 Lari (starp citu, ja brauc uz Erevānu pa taisno no Batumi, sanāk lētāk, nekā Batumi - Tbilisi + Tbilisi - Erevāna). un vēl es jums labāk ieteiktu tomēr braukt ar maršrutku, būs lētāk un ātrāk, bet mēs jau to īsti nevarējām zināt. par vīzām arī neviens stacijā neko nevarēja pateikt, bet pēcāk izrādījās, ka par to nevajadzēja satraukties necik.
nopirkuši biļetes braucām uz Didubi meklēt mikriņu uz Vardziu, bet tur diemžēl aplauzāmies, jo uzzinājām, ka turp jābrauc krietni ilgāk nekā bijām domājuši un, ka tai dienā vairs īsti nevaram to paspēt. ja būtu vēl līdzi mantas, varētu braukt un pārnakšņot tur, bet tā kā nebija, nācās vien šajā ceļojumā no Vardzias atteikties.
tad nu klīdām kādu laiku pa Tbilisi. riskējām apmeklēt vēl vienu gruzīnu muzeju, šoreiz mākslas. tur negāja tik traki, kā iepriekš aprakstītajā vēstures muzejā - varējām aplūkot vienu lietuviešu mākslinieka izstādi, vienu izstādi par gruzīnu žīdiem (ļoti interesanta) un austrumu mākslas nodaļu (arī diezgan laba). gruzīnu mākslas nodaļa nezināmu iemeslu dēļ bija slēgta.
vakarā devāmies uz to Art Gene festivālu, kas norisinās Tbilisi etnogrāfiskajā muzejā. došanās uz turieni ar bija vesels piedzīvojums, braucām ar nezcik maršrutkām un nezcik autobusiem un taksi arī. ļoti daudz laika pavadījām dažādās vietās gaidot Romas un Veras draugus, kuri parādījās un pazuda. viņiem nevienam īsti tā festivāla programma neinteresēja, bet tā kā pa viņu gaumei Gruzijā nekas nenotiek, visi iet vienkārši tusēt. vienā no autobusiem iekāpa kontrole (Roma bija iepriekš teicis, ka kaukas tāds gadoties reizi miljards gados), mums nebija biļetes, jo no tā visa jūkļa mēs tur vispār neko nesapratām un ar pilsētas autobusu iepriekš nebijām braukuši. bet pārējie pateica kontrolei, ka mēs esot viņu viesi un kontrole uzreiz paziņoja, ka viss kārtībā un, lai mēs arī nākamajā autobusā nepērkot biļeti.
kad beidzot bijām nokļuvuši tai festivālā, viss tas bars gribēja atrast veidu kā tur ielīst iekšā nemaksājot (biļete maksāja 5 Lari), tad mēs vēl tur ar to ilgi nomīcījāmies, beigās mums apnika un vnk samaksājām sev, Romam un Verai par ieeju un devāmies iekšā. muzeju īsti neizstaigājām, jo visi iepriekšminētie ar došanos saistītie notikumi vilkās vairākas stundas un bija jau diezgan patumšs. bišķi paklausījām uzstāšanos, bet īsti nebija tas, ko gribējām, jo mēs gribējām bēdīgas gruzīnu dziesmas, bet tur dziedāja priecīgas. pēc tam sēdējām vnk zālītē, dzērām alu un tērzējām. kad viss beidzās un gājām jau prom, satikām ļoti savādu gruzīnu jaunieti, kurš esot precējies ar latvieti no Rēzeknes un, kurš no maziem maziem koka gabaliņiem taisīja vājprātīgi sarežģītas lietiņas. piemēram, robotu, kurš visvisādi kustās un transformējas. tas patiešām bija ļoti, ļoti savāds tipiņš.

gruzīnu rindas centrālajā stacijā. šīs nav diezko lielas, bet principu var saprast



bišķi no Didubē stacijas džungļiem







sēžot pretim šim jaukajam policijas iecirknim, mēs pavadījām krietnu stundiņu gaidot Veras draudzeni Gvancu, kurai teorētiski vajadzēja būt tur jau pirms mums. lieliska iespēja novērot policistu dzīvi dabīgos apstākļos



un ta te pāris bildes no tā Art Gene festivāla



Vera un Roma









nākamajā dienā īsti nedarījām neko. gribējām uztaisīt šiem vienu ēdienu pēc manas receptes, bet izrādījās, ka viņiem tur nav saldā krējuma. viņi it kā saprot, kas tas ir, bet dabūt var vai nu tās mazās paciņas, ko lej pie kafijas klāt vai arī lielu un ļoti dārgu (1 litrs pa 14 Lariem, kas ir vairāk nekā 4 Ls) iepakojumu, kurā nemaz nav īsts saldais krējums, bet kautkāds sintētisks izstrādājums no piena pulvera utt. un no kura it kā varot sakult putukrējumu. tāpēc uztaisījām viņiem kaukādu pavisam vienkāršu veģetāro žļurgu ar rīsiem un tkemali un miers.
ap 19iem sākām posties uz vilcienu, šie mums uztaisīja turku kafiju (vot tāda man pat garšoja, tādu es varētu reizi 2 nedēļās labprātīgi iedzert), mēs pazīlējām tās biezumos un devāmies uz staciju. pa ceļam iegājām visjaukākajā hačapuri tirgotavā iepirkt vilcienā ēdamo proviantu. tur šausmīgi garšīgi tie hačapurī un pārdevēja arī tīra saulīte. izdomājām, ka vajadzētu viņu ar visu to būdu ielikt konteinerā un atvest uz Latviju.



ļoti jocīga sajūta bija atvadoties no Romas un Veras. iepriekš pavisam, pavisam sveši cilvēki, kuri mūs draudzīgi un viesmīlīgi tā vienkārši uzņēmuši savās mājās, izturējuši vairāk nekā nedēļu, palīdzējuši un, kurus iespējams nekad dzīvē vairs nesatiksim. bet vispār mēs ļoti priecātos, ja viņiem kādreiz izdotos atbraukt ciemos.

nuvo, aizbraucām uz staciju, sameklējām vilcienu, kāpām iekšā un braucām prom. bet par to nākamajā sērijā.