*

nesen te kunkstēju, ka esmu noilgojusies pēc foršas daiļliteratūras, tāpēc, kad veikalā ieraudzīju Rušdi "Sātaniskās vārsmas" nodomāju, ka tā ir zīme. nuvot un sāku lasīt, bet lai cik šokējoši tas nebūtu, mani nepavelk. atceros, ka pirms 10 gadiem (džīzaskraist - kur paliek laiks!?) siekalām šķīstot divās dienās izrāvu viņa "Zeme zem viņas kājām" un pat iemācījos no galvas pāris dzejolīšus, kas tur bija (vienam pāris rindiņas atceros joprojām - nu tur "at the frontier of the skin no dogs patrol" bla bla bla). karoč biju nenormālā sajūsmā par visu - par sižetu, par valodu, tēlainību, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, dziļo domu utt. tādā pašā sajūsmā biju arī par "Maura pēdējo nopūtu" un "Niknumu". bet tagad lasu tās "Sātaniskās vārsmas" un man ir garlaicīgi. jā, valoda ir skaista un tēlaina un neapšaubāmi bagāta, bet brīžiem liekas, ka tā ir tāda paštīksmināšanās, bez nopietna seguma - nu no sērijas - re kā es protu uzvērpt mirdzoši krāsainu teksta tīklojumu, tikai jēga apakšā brīžam pazudusi. nez, zinot to cik visi ir milzīgā sajūsmā par šo daiļdarbu man liekas, ka varbūt es esmu jukusi, ka nespēju šai jūsmai no sirds pievienoties. varbūt, kad izlasīšu līdz galam domāšu savādāk. un es ceru, ka man tas patiešām izdosies. galu galā es diezgan apņēmīgi staipu to ķieģeli līdzi visās savās dienas gaitās.
lai gan pagājšvasar mēģinot atkārtoti pieķerties "Zemei zem viņas kājām" mana interese zuda pēc pirmajām pāris lappusēm.

nu labi, par to, ka "Hārūns un stāstu jūra" gan ir nenormāli forša grāmata, es joprojām esmu pilnīgi pārliecināta.