*

brīžiem man šķiet, ka es un mana pacietība ir kkas atsevišķs un savstarpēji nesaistīts. kamēr es kko pārgaidījusies vai pārgribējusies trenkāju sevi riņķī visvisāda kalibra nejēdzības sastrādājot, mana pacietība rāma un iecietīga, mātišķi smaidot, gaida kamēr atgriežos un nenosodot uzklausa manas žēlabas par sadarīto, ko labāk būtu bijis neizdarīt. tad viņa uz brīdi mani nomierina, es atkal patveros viņā un turpinu gaidīt to, kas man beigu beigās jāsagaida. tad es gaidu un nepārstāju brīnīties par savas pacietības bezgalīgumu, rāmo gudrību un sargājošo spēku.
šobrīd gan ir tas mirklis, kad varētu sevi aiztriekt velns zin kādas dumības strādāt. jo gaidīšana mēdz ļoti nogurdināt. tāpat kā ilgas.