*

Neatceros, kad pēdējo reizi mazgāju masku. Tā ir kļuvusi par vienkārši vēl vienu drēbes gabaliņu kabatā. Kopā ar mutautiņu. Man gandrīz katras jakas kabatā ir auduma kabatslakats.
Es sāku justies aizvien aizkaitinātāka. Mani kaitina valdība, kaitina nesaprotami lēmumi un korupcija, kaitina kovidioti, viltus ziņas, kaitina, ka nevaru nopelnīt naudu un šļura zem kājām.
Es it kā ievēroju ierobežojumus, bet tāpat kā satiksmes noteikumus - ar savām modifikācijām. Man liekas, ka ir ok braukt pa šoseju uz 110, ja es nevienu netraucèju un neveicu agresīvus manevrus. Un man liekas ok divatā jāt treniņus manēžā (t.i. slēgtā telpā) ar treneri. Vai nelielā bariņā kopā iet pa dabas taku.
Es jūtos nogurusi.
Es ilgojos pēc bāra, pēc koncerta, pēc humpalām, pēc branča un iešanas uz darbu. Es ilgojos pēc kopdziedāšanas.
Man ir noriebies tas nemazgātais auduma gabaliņš manā kabatā. Nu tas, kurš nav kabatslakats. Kabatslakati ir forši. Lai dzīvo kabatslakati!