*

es kādreiz nevarēju izmest grāmatas, bet esmu iemācījusies.
esmu uzaugusi lielā centra dzīvoklī, kas bija pārbāzts ar grāmatām, grāmatas mani nomierina, man patīk būt starp grāmatām. bet tad es domāju cik miljons reižu mēs tās grāmatas esam pārcilājuši - pārvācoties no Tērbatsielas uz Salaspili, tad vairākas reizes Salaspilī - remontu laikos un istabu pārkārtošanās, tagad atkal. nu starp visām tām reizēm mazāk nekā 1% grāmatu ir ņemtas un atvērtas un lasītas. baigā vergošana sanāk. tos padomju laiku izdevumus arī baigi negribas lasīt, jo tas smirdīgais, nepatīkamais dzeltenais papīrs... man, protams, joprojām ir grūti. nupat Salaspilī šķiroju grāmatas, kas stāvēja izvākušās īrnieces istabā. tur bija Apvāršņa un Piedzīvojumu sērija. nesaņēmos izmest visas, bet atstāju Darelus un Žilus Vernus utt. Lai gan nez vai jelkad vēl lasīšu. ir jau jaunāki izdevumi, kurus patīkamāk turēt rokās.
vakar mājās pieķēros 2 sienas platuma plauktiem, kas ir virs gultas, kuros ar stāvēja pārsvarā padomju izdevumi un bērnu grāmatas - gribēju noslaucīt putekļus un zirnekļtīklus, skatījos uz tām grāmatām un sadusmojos. es viņas esmu pārkrāmējusi vairākas reizes - bet atvērusi - nevienu (kopš te dzīvoju) un viņas tur stāv un man jāslauka putekļi. tad nu apm pusi sametu papīra konteinerā. bet, piemēram, Jaunsudrabiņa kopotos rakstus, kurus arī diez vai atvēršu, nesaņēmos izmest. tas man vēl jāiemācās :D
un skaidrs, ka es noteikti veltīšu vēl savas ierobežotās dzīves laiku un viņas pārkrāmēšu atkal un atkal kādu pusi izmetīšu, bet pusi nevarēšu saņemties.