*

man Paradīzē ir tāds dzejolis:


—

Tagad, kad visi kukainīši un zirneklīši ir pamodušies, kad ar mitru cigareti pie lūpas ir izdzerta aukstā kafija, bet lielākā daļa draugu vēl čuč, tagad ir laiks lūgties piedošanu.

Par mammu un tēti, vecmāmiņu un vectētiņu, un mūžīgo tevi, par pāri palikušo laiku uz zemes, par visām spitālīgajām kļūdām, no kurām vajag mācīties.

Dažas stundas iepriekš tālās gaismas miglā iztaustīja šosejas tumšās kontūras, bet augšā cēlās notriektās lapsas pēdējā elpa.

Tad uzleca saule un piespieda zemei putnus ar siltuma skaisto spēku, un līdz ar viņiem pār visiem mums – piedošanu.