februāris

Posted by [info]inese_tk on 2024.03.02 at 22:39

1. februāris
atkal slikti guļu. sanāk tikai pāris stundas. gandrīz aizguļos. snūzoju modinātāju un laikam kādā reizē esmu to izslēgusi pavisam. ap 9:40 mamma sāk uzkrītoši staigāt cauri istabai, kurā guļu. ceļos, ģērbjos, dzeru kafiju. braucam ar papsīti slēpot. braucam ar fordu. sākumā ir ap nulli, pēc tam jau +4. ir semi saulains un diezgan stiprs vējš, kas plosa mākoņus un brīžam paver zilas debesis. kalns diezgan ātri paliek mīksts un pļurzīgs. es esmu neizgulējuma mākonī, grūti koncentrēties, bet kkā jāpiešaujas jaunajām slēpēm. papsītis dabūjis man rossignol world cup slēpes no sava drauga māsas Vitas, kura arī kādreiz braukusi izlasē un joprojām - 76 gadu vecumā ļoti kruti slēpo. modelis ir pavecs - 2008. gada, bet labā stāvoklī, ar svaigi asinātām kantēm. ir pagrūti. gan miega bada, gan seguma dēļ un šīs slēpes tiešām baigi nepiedod kļūdas, atšķirībā no manām vecajām random ss-ā pirktajām slēpēm. tā jau forši. kaut kā visvairāk laika pavadām uz diviem visai lēzeniem bērnu kalniem - jo tur nezkāpēc ir cietākais segums. man ir grūti koncentrēties, papsītis vislaik kko komentē un prasa, kā man patīk jaunās slēpes. kopumā jau patīk, bet man gribētos pabraukt esot normāli pagulējušai un kad ārā ir mīnusā. kādu brīdi pirms beigām braucam augšā ar bāzei tuvākā lēzenā kalna pacēlāju. esam jau patuvu augšai, kad tas apstājas un ilgi stāv. esam tur divi vienīgie braucēji. lejā kkāds čalis kko rosās, bet nekas nenotiek. kur likties arī nav, jo pa labi ir otrs pacēlājs, kurš šobrīd nestrādā vispār un slēgts snovparks, bet pa kreisi ir paaugsts zemes uzbērums + drošības tīkls. vnk kāpt augšā ar slēpēm ar baigi negribas. es īgni domāju - tiešām? atkal? es slēpoju un salūzt pacēlājs? atāķējamies un nošļūcam turpat lejā. tad pacēlājs tomēr atkal aiziet. pēc vieniem braucam uz saļiku, ieeju dušā, uzsildu pupu zupu, drusku pakūkoju, sakrauju atkal mašīnā visas daudzās paunas un braucu uz darbu. uzlieku izrādi. izrāde paiet. nobūve. jāsastiepj visi kartoni atkal uz kabinetu un viss jānokrāmē. braucu mājās. sākumā līst, bet no Siguldas sākas slapja sniega šļura. ļoti gribas gulēt. atbraucu, K palīdz sastiept visas daudzās paunas no mašīnas.

2. februāris
pamostos un pieceļos diezgan laicīgi, bet drīz pēc tam sāk drausmīgi nākt miegs. ārā ir saule un pazilas debesis, liekas, ka vajadzētu iet kaut ko padarīt ārā, bet domāju, ka drusku jāpaguļ, jo nav spēka neko darīt. aizmiegu un rezultātā noguļu daudzas stundas īstā miegā, ar sapņiem. pamostos jau kaut kādos ~19 vakarā. ko nu vairs.

3. februāris
ārā riebīga tumšpelēka diena. K uzcep plānās pankūkas. uz jaunās pannas sanāk izcilas un praktiski vispār bez eļļas. saēdos pankūkas ar maskarponi un aveņu zaptīti un braucu uz stalli. pamats joprojām ļoti sūdīgs. izejam pastaigāt pie rokas Martas un Džīnas kompānijā. Marta stāsta, kā viņai gājis Polijā, kur bija aizbraukusi pamācīties par R+ (positive reinforcement) pieeju zirgiem. Marta iet ēst pusdienas, es mazgāju zirgam dibenu. tā kā šogad brīvprātīgā piespiedu kārtā (jo vnk nebija citu vajadzīgajai kvalitātei atbilstošu variantu) ir sagādāts ļoti dārgs un fancy siens (žāvēts kaltē, ļoti smalks, ļoti zaļā krāsā un neputekļains un smaržīgs) zirgam ar kakūdens problēmu kopumā ir ļoti labi šosezon. bet tāpat jau kaut ko patecina un reizēm ir jāizmazgā viņam bikses. izmazgāju. braucu mājās. iebraucu pašapkalpošanās veikaliņā un nopērku 2 litrus ar kļavu sulu pa 3 eur (kopā). mājās parevidēju lielo saldētavu. gribas kaut ko ar sēnēm. uzvāru zupiņu - apcepu puravus (apakšdaļas), burkānus, vienu kartupeli, šļuku baltvīna, piegāžu palielu kārbu ar ceptām, blendētām gailenēm un pieleju vārošu ūdeni. kad gaileņu klucis atkusis un dārzeņi mīksti, tad visu sablendēju un pievienoju vēl puravu (lakstu daļu), kārbiņu ar apceptām cēlajām bekām un vēl pavāru, kamēr bekas un puravi sasildījušies. atsevišķi uzvāru arī mazliet neliela izmēra makaronus, ko pēc vēlēšanās var pievienot zupai. ir ļoti, ļoti garšīgi. paēdam. tad pakārtoju dzimtas arhīva info, salieku visādus random skrīnšotus pa uzvārdu folderiem. noskatāmies labo Igoru, Mana māte valsts un filmu par Lucavsalu. atkal nevaru aizmigt. ap kādiem trijiem uznāk miegs, bet kopā ar miegu arī drebuļi. liekas, ka ceļas temperatūra. vēlāk paliek ļoti karsti. ar gulēšanu atkal tā sūdīgi.

4. februāris
atkal neesmu izgulējusies, bet nekādas slimuma sajūtas nav. ceļamies un taisāmies uz purvu. sacepam airfrajerī sendvičus un braucam. esam laicīgi. ļoti daudz mašīnu. ļoti liela grupa. ejam staigāt pa Sudas purvu ar purva kurpēm. es šo purva bridēju pārgājienu uzdāvināju K vārda dienā. ir gaiša un semi saulaina diena, vienīgi pūš traks un ass vējš, ko ļoti var just klajumā. pārgājiens ir jauks, bet palēns, es labprāt pārvietotos raitāk un ar mazāk pauzēm, bet tā nu ir ar tām lielajām grupām. kopumā man viss liekas labi, vadītājs ir lielisks, otram gidam ir brīnišķīgs samojeds un būt purvā ir forši. bet nu, jā - manai gaumei par daudz cilvēku. iznākam no purva, K grib kkur pasēdēt un iedzert kafiju. iebraucam turpat Augšlīgatnē Burgers 66. vienreiz jau tur bijām un palika tāds ģenērisks iespaids. man gribas kakao, bet pasniedz tur kaut ko ļoti saldu un pliekanu - karoč, nevis kakao, bet kaut kādu kakao dzērienu no pulvera - jūtos vīlusies. uzēdam arī sīpolu gredzenus un saldā kartupeļa frī. es izdzeru arī 0.3 aliņu, pa ilgiem laikiem man tiešām ļoti labi ielīst iekšā alkoholisks dzēriens. pēc tam man drausmīgi sāk nākt miegs. aizbraucam mājās, es pārģērbjos un iekrītu gultā kopā ar kaķi un uzreiz izrubos. sešos vakarā. lūdzu K pamodināt mani pēc stundiņas, bet es nemostos. beigu beigās noguļu līdz deviņiem. Zane Ž. ceturto reizi nedabū Lielo Kristapu. sākam skatīties Krimināllieta iesācējam. beigu beigās noskatāmies 4 sērijas. atkal paiet labs laiciņš, kamēr aizmiegu.

5. februāris
negribīgi ceļos uz sapulci. atkal kaut ko agonējam par datumiem, kad var ielikt izrādes. ārā diezgan gaišs, brīžam uzspīd saule. man kaut kā vajadzētu salabot miega režīmu, tas kā tas notiek pēdējās nedēļas ir diezgan mokoši un atstāj visai lielu iespaidu uz manu enerģijas līmeni un entuziasmu dzīvot. piezvana no vietas, uz kuru aizsūtīju cv un uzaicina uz darba interviju. sarunājam trešdien no rīta puses, attālināti. padaru vēl kaut ko pie datora, izdzeru otro kafiju un braucu uz stalli. pamats joprojām nelietojams. ciets un ledus un kankāļi. bet puslīdz spīd saule, ir pierimis vējš un ārā ir jauki. ejam ar zirgu vnk padauzīties pa laukumu. tuvākais gals, kur Marta kaut ko vairāk darbojusies ir sūdīgāks - iestaigātās takas ir cietas un slidenas, bet upes galā vēl ir tāda čagana sniega kārtiņa. zirgs ir priecīgs un traks un līksms. mētā dibenu un purina galvu. man tas ļoti silda sirdi, es to turpinu neuztvert pašsaprotami un mūsu attiecību rītausmā man būtu bijis grūti noticēt, ka es no viņa kādreiz sagaidīšu tādas izpausmes, turklāt attiecībās ar mani, nevis citiem zirgiem. saberu piedevas, uzjaucu putras asorti, braucu mājās. uzēdam aizvakardienas zupas atlikumu un saldējumu ar drusku ķiršu liķierīti. ir jau 17. ļoti gribas paskatīt tālāk Krimināllietu iesācējam. nolemjam sapulcēties uz vienu sēriju, bet beigu beigās noskatāmies visas trīs atlikušās. man kopumā patika, nav daudz kā, kam gribētu piesieties. nu tās beigas tā. pēc tam saņemamies un darām, kas nu mums katram jādara. es izrevidēju ledusskapi, kā parasti no visa, kas draud sabojāties vai, ko K sapūdēs manā probmbūtnē, uztaisu līdzņemamaos salātus (tur ir drusku pasta, bundža turku zirņu, paprikas gabals, iegriezta tomāta atlikums, avokado, atlaidināti cepeškrāsnī ceptie tomātiņi un iespējams kaut kas vēl). uzcepu banān-ķirbjmaizi. šo to piekārtoju. sapaunāju daļu līdzņemamo drēbju. pa vidu notiek drāma ar rītdienas izrādi. ap 21 Reinis ieraksta čatā jautājumu vai rītdienas izrāde vispār ir īsta, jo kalendārā ir, bet nav ne mājaslapā, ne biļešu/ielūgumu failā. tiek pārbaudītas sarakstes ar Gunu un cirku - jā, datums ir apstiprināts no visām pusēm. par laimi kāds beidzot atceras, ka šo datumu jau novembrī piedāvājām uzņēmumam, kas bija atnācis uz Arāju un viņi piekrita. sākam vētīt epastus. viss ir apstājies pie ziņas, ka nosūtīsim rēķinu tiklīdz grāmatvedība būs to sagatavojusi (šī sarakste ir notikusi novembrī). atrodam, ka rēķins ir izrakstīts, bet nav nosūtīts. ir vakars, zvanīt neērti, uz epastiem un sms kontaktpersona neatbild (kas, protams, pilnīgi normāli). mēs mēģinām saprast, ko darīt, ja uzņēmums tomēr nenāk, tiek balsots par to vai atceļam vai mēģinām rīt no rīta fiksi izpārdot. lielākā daļa balso, ka tirgojam. beigu beigās kontaktpersona atbild uz sms, ka ir tikko nolaidusies rīgā pēc atvaļinājuma un uz izrādi uzņēmums rīt būs. lienam gultā un noskatāmies kkādu doķeni par vdk spiegu Igaunijā. jocīgi, ka es par to neko nebiju dzirdējusi. ļoti interesanti. šī bija laba diena. un diezgan labi arī nāk miegs. salīdzinoši laicīgi aizmiegu.

6. februāris
ceļamies, sapaunāju ko nebiju vēl sapaunājusi vakar. K jau aiznes uz mašīnu manu slēpošanas inventāru. es vēl pārprasu vai visu ir ielicis, saņemu apstiprinošu atbildi, bet pati bagāžniekā nepaskatos. braucam. mazliet snieg. Siguldā pie čurāšanas random pajautāju - a mani slēpošanas zābaki ir? nē, nav. K tos nav ielicis, kopā ar visu pārējo. es ļoti saskābstu un sapīkstu. aizbraucam pie Sendijas. es beidzot esmu saņēmusi izraut vienu aizmugurējo zobu, ar kuru man jau ilgāku laiku ir sliktas un mazliet mokošas attiecības. pēdējais punkts bija paaugstināti iekaisuma marķieri janvārī taisītajās analīzēs. man gribas domāt, ka tas zobs vainīgs. Sendija man ir jau rāvusi vairākus zobus, tai skaitā gudrības un manā pieredzē viņai ir ļoti viegla un ātra roka. taču ne ar šo zobu. tas pārvēršas kaut kādā gandrīz stundu garā čakarā. tikai viena no trim saknēm iznāk normāli. pats zobs arī drūp gabalos un negrib būt satverams. pēdējā sakne ir kaut kāds pizģec. kad tā beidzot ir izrauta, māsiņa saka, ka nekad vēl tādu nav redzējusi. tā ir ļoti resna un ar tādām kā atskabargām/izbīdījumiem. es arī pati to ar ziņkāri aplūkoju. mans zobs ir rāvies tik ilgi, ka K vairs nav laika atrādīt, ko nu viņam vajag atrādīt. braucam uz Saļiku, izkraujam manas mantas. drusku pagaidām, kamēr no kalna atbrauks papsītis ar Janku un palīdzēs nostiept lejā mūsu veco Ākalna veļasmašīnu. liksim dzīvoklī. jaunai nav budžets. tad kāpjam auto un braucam uz Rīgu. iebraucam Irvē pēc Gunas kostīma, K mani izlaiž cirkā un aizbrauc uz Ā ielu. es caur humanu eju uz origo - nopirkt nākamnedēļas Sapnim nātru tēju un serenādes, sev antibiotikas un izņemt Reiņa žaketi no šuvējas. eju atpakaļ uz cirku, uzlieku izrādi. kopā ar uzņēmumu izrādi skatās arī Valdis Zatlers, Liniņš un ~6gadīgs bērns. par bērnu drusku raizējos, bet beigās meitene izrādās bijis labākais skatītājs. tā vismaz saka Nikola un aktieri. Valters galīgi slims. cerams nav kovids. novācos, sagaidu vešeni, izkaru kostīmus, eju uz Vivi. pa ceļam iemetu aci Rozē, jo ir vēl liekas 10 min un diemžēl ieraugu, ka latviski izdota How to do the Work. es gan to vispār šobrīd nevaru atļauties, bet man ir overdrafts. nopērku mammai, kā papildus dāvanu nesenajā dzimšanas dienā. ļoti ceru, ka tulkojums būs jēdzīgs. ar daugavpilieti nobraucu saļikā. uzēdu papsīša sarūpētos lidla kruasānus un kaut ko kūkoju. iedzeru ibīti un eju gulēt.

7. februāris
sapņoju kaut ko par sniega laukiem un pa nakti sasnidzis sniegs. Smiltenē gan laikam vairāk nekā te. pieceļos deviņos - ar izrauto zobu viss liekas ok. pampuma nav, nav arī tā ka baigi baismīgi sāpētu. nomazgājos, padzeru kafiju, nopūderēju degunu, lai nespīd un pieslēdzos darba intervijai. intervētājas ir divas. man kopumā liekas, ka iet labi. es tā ceru. manliekas, ka es gribu to darbu. intervija beidzas, solās ziņot par rezultātiem nākamnedēļ. es skrienu uz vilcienu. esmu mazliet aizdomīga, ieeju vēl kasē un pārjautāju vai vilciens tiešām būs. steidzu pirkt biļeti, šoreiz sanāk daudz maz normāli (ja neskaita, to, ka vivi ļauj ielikt biļeti grozā, tad viņš konstatē, ka tu tomēr neesi ielogojies, tad tu ielogojies un tad ir jāiet cauri visam biļetes likšanai grozā procesam no jauna) atbrauc vecais eļektrička. nobraucu Rīgā. ārā ir mazs mīnusiņš un saulīte, ja neskaita šļuru zem kājām un vēju, tāda jauka diena. eju uz Briāna ielu dziedāt. tur Līgai E. ir svaigi izremontēts dzīvoklis paredzēts izīrēšanai. nekādu mēbeļu nav, mētājamies uz tepiķa. cilājam jāņu dziesmas. esam piecas gab. uzrakstu Andrim par Līgu ieraksta vizuāli. pustrijos skrienu uz sapulci cirkā. paspēju tieši laikā. liekam datumus ziemassvētku pasākumiem - savam un kopražojumam ar cirku. jā, tā tas notiek. jo cirku jau rezervē zsv korporatķivņikiem un, ja mēs kko neaizsitīsim, tad mūsu pasākumu nebūs. kaut ko atkal agonējam par to, kurš pie kura projekta strādā un kā pārklājas taimlaini. apm 40 minūtēs viss ir izrunāts un es drusku nesaprotu kāpēc vajadzēja šim visam klātienes sapulci, turklāt daļa tāpat pēdējā brīdī paziņoja, ka pieslēgsies attālināti. sapulce beidzas. aizeju uz otro elpu nofočēt Pikeur jaku Jolantai. bet saprotam, ka viņai būs par lielu. jo man arī ir par lielu. eju uz staciju, nostājos maliņā pie Narvīša, lai iegādātos biļeti uz vilcienu. tas atkal nav iespējams - sadaļā, kurā jāizvēlas maksāšanas metode (nu tur ar karti vai internetbanku) visu laiku rādās tukšums. nekur neko nevar ieklikšķināt, izlogojos, ielogojos, refrešoju - nē nevar. izbesos. esmu badā. pār plecu pamanu, ka tur cepas viena vegāniskā desiņa. nopērku hotdogu. mēģinu vēlreiz nopirkt biļeti. joprojām tas pats. noskaišos un eju pirkt kasē. tur maksā kaut kādus 20 centus dārgākus. nekas liels, protams, bet kaitinoši. braucu ar Zilupieti. tas ir vecais dīzelis. izkāpju Saļikā. ir jau ~pusseši un ārā joprojām gaišs. ieeju veikalā pēc sēmenēm, eju mājās, mamma pasniedz skābeņu zupu. paēdu. tad mamma iehenno man matus. vilcienā esmu sākusi lasīt jauno Kiverekhu. sākums likās daudzsološs un aizraujošs. turpinu lasīt arī mājās, bet kaut kā aizvien vairāk apnīk un garlaiko. principā tā grāmatiņa ir dažu stundu jautājums, bet man apnīk tik ļoti, ka es pārstāju. izvelku atkal Otto dokumentus. palasu par viņa ārzemju braucieniem. man patiesībā visvairāk interesētu Amerika un Kanāda, bet par šo braucienu nekur neko neatrodu. vismaz latviski nav. ir jau viņam arī čupa ar dokumentiem krieviski, kurus es nesaprotu. pēc tam sāku skatīt kaķu kaku īrnieces kaķu sadīrāto dokumentu čupiņu un atkal uznāk dusmas. Otto tur ir kārtīgi rakstījis to, ko es tagad ar mokām (un Zanes V. palīdzību) meklēju pa baznīcu grāmatām un dvēseļu revīzijām. bet tas viss ir sadīrāts un lielākoties nesalasāms. protams, kā jau tas parasti notiek - salasāmākās daļas ir arī tas, par kurām man jau tāpat ir savākta informācija. sarunājām piektdien no rīta saskrieties ar Uldi un parunāt par airbnb. jāiet gulēt, bet neeju.

8. februāris
no rīta snieg. papsītim jāstrādā un viņš slēpot nebrauks. man jābraucot ar Janku un Vitu. kamēr dzeru kafiju, atnāk māte un prasa vai tēvs man iedevis naudu slēpošanai. nē, kāpēc gan. tad mamma uzmet galdā dvacāru. man slēpošanai. liekas traģikomiski, bet paņemu, jo ar naudu man patiesībā ir tiešām ļoti slikti. atbrauc Jānis, braucam uz staciju gaidīt Vitu. sagaidām Vitu, braucam uz Baldoni. Vita saka - vai drīkst Jums vaicāt, kāds Jums ir īstais vārds. Ēriks, kad Jūs piemin vienmēr saka "Bebis".". Pastāstu kā mani sauc. nobraucam Riekstukalnā, eju dabūt nomā zābakus, K aizmirsto vietā. ļoti jūtu atšķirību - nomas zābaki liekas, ka mīkstas čības. kājai iekšpusē ļoti ērti, bet slēpot grūti. tāda ļoti neprecīza sajūta. nebiju gaidījusi, ka tā būs. interesanti (un kaitinoši). turpina snigt un uz kalna veidojas sanesumi. diezgan laicīgi jābeidz, jo Vitai jāpaspēj uz vilcienu. laicīgi nododu nomas zābakus un kamēr gaidu Vitu un Jāni, notīru Jāņa Golfu. sasnidzis daudz sniega. braucam atpakaļ, Vita cienā ar prjaņikiem un nolobītiem mandarīniem. ceļš diezgan briesmīgs, ļoti sasnidzis. turpceļā bija fūre grāvī. nobraucam Saļikā. ieeju dušā, paēdu, eju uz vilcienu. izrāde. izrādes beigās, kad skan dziesmas teksts "es esmu gatavs nebūt", pirmajā rindā aizmigušam skatītājam ar skaļu blīkšķi izkrīt telefons. novācos, braucu uz Saļiku. parokos pa Otto papīriem. izrautais zobs sāp tā it kā nebūtu izrauts. t.i. ir tāda sajūta, ka nekas vispār nav mainījies.

9. februāris
ceļos, eju uz vilcienu, izkāpju Vagonu parkā, eju uz Lauku ielu. satiekos ar Uldi, Uldis izrāda savu airbnb un stāsta par visādiem neiedomājamiem sīkumiem, kas izrādās ir ļoti svarīgi. es sāku apšaubīt, ka mēs savā Smiltenes īpašumā esam spējīgi uztaisīt un uzturēt kko tādu. tad Uldim un Ancei jādodas savās gaitās, es eju ar kājām uz centru, pa ceļam apmeklēju dažus krāmu veikalus. pa dažiem eiro nopērku Blundstone čelsijbūtus. visdrīzāk jāšanai. izskatās, ka arī iepriekšējais īpašnieks tos lietojis stallī, jo oderē ieķērušās drusku sirmas zirga spalvas. aizeju uz mūz.akad. paēst, eju uz cirku. esmu nepatīkami pārsteigta, ka arēnā nezkāpēc pa dienu notiek izrāde, par ko man nebija ne jausmas. mums kabinetā sarunāta kopienas teātra tikšanās. sagaidu K un Ilgu, pa tumsu un aizkulisēm lavāmies uz kabinetu. attālināti pieslēdzam Māru. runājam. nu ziņas ir vēl sliktākas nekā janvārī - nebūs ne izrādes, ne performances, pat ne īsti pilsētas svētkus. pašvaldībai nav naudas. drausmīgi stulbi. domājam, ko darīt - sāp sirds par visiem tiem jaukajiem senioriem, ar kuriem sākām darboties un, kuri bija ļoti aktīvi un entuziastiski. vienojamies, ka Māra padomās kādu laiku un dos ziņu. liekas, ka vajadzētu uztaisīt vismaz fabrikas Abuls salidojumu, kamēr Mudīte vēl dzīva un samērā sprauna. K skaņo Skrastiņu, pēc izrādes aizved mani līdz Saļikam un aizbrauc uz Smilču auklēt kaķi un kurināt māju. rīt no rīta agri brauks atpakaļ. tētis bijis slēpot ar Vitu, Vita man ar vilcienu atstiepusi savus vecos zābakus. šogad nopirkusi sev jaunus un šie vairs nav vajadzīgi. pamēru, it kā der, bet liekas tiešām tādi ļoti cieti. sporta. paēdu ceptus kartupeļus ar biezpienu by mamma. skatos Otto foto arhīvu. mēģinu kko paprasīt par vecajiem Grīnbergiem tētim, bet viņš ir negribīgs. tik izmet, kā viņa tēvs slēpis no savas otrās sievas, ka dzer alu - vārījis čaiņikā ūdeni, izlicies, ka taisa tēju, bet graņonkā ar to dzelzs tureklīti (kā to sauc) lējis un buhājis alu. kā man patīk alkoholiķi. turpina pulsēt, niezēt un spiest izrautais zobs.

10. februāris
K no rīta ceļas un brauc uz Saļiku atstāt man auto, lai ar vilcienu brauktu uz Rīgu, tad dotos uz Āgenskalnu pēc Lauras mašīnas un vestu lietas grīnu koncertam. mēs nesatiekamies, jo esam ar papsīti nopirkuši internetos pacēlāja biļetes uz 11 (papsītis uzsauc) un izbraucam, kad K Koolā pie Knaufa lej dīzeli. papsītis jau ir mani brīdinājis, ka būs daudz cilvēku, bet es nebiju iztēlojusies, ka būs TIK daudz. ir tiešām ļoti, ļoti daudz, tai skaitā ļoti daudz lietuviešu un viņus kaut kā uzreiz var atpazīt. vispār nav kur likt mašīnu, nu tā ka vispār. cilvēki saparkojušies arī mežā starp kokiem. beigu beigās atrodam kaut kādu kaktiņu pavisam netālu no fišerkalna apakšas, tādā slidenā slīpumiņā. turpat ir arī būdiņa, kur var izprintēt iepriekšiegādātās pacēlāja biļetes. ilgi nevarēju izvēlēties, kurus zābakus ņemt - savus humpalu, ko K atgādājis no mājām vai Vitas sporta, beigās paņēmu Vitas sporta, ja jau viņa tā pūlējās un ar vilcienu man viņus atstiepa. šo izvēli nenožēloju. lauztā potīte varbūt mazliet nožēlo, viņai nav līdz galam ērti, bet es novērtēju iespēju pabraukt ar tādu sportiskāku, lai arī pavecu inventāru. es neesmu nekādas slēpošanas speciālists, bet atšķirību tiešām var just. papsītis saka, ka es braucot labāk. par to man grūti spriest, bet brīžiem liekas, ka ar šo inventāra komplektu iet daudz ātrāk, nekā veco. brīžiem, varbūt pat pārāk ātri. ja neskaita garās rindas pie pacēlāja, pa stāvo kalnu brauc salīdzinoši maz cilvēku. ja parasti divās stundās noslēpojam apm 20 - 22 km (ieskaitot pacēlāju), tad šodien ar rindām - ~14 km. stāvēšanas mīnuss, ir tāds, ka visu laiku atdziesti un brauc ar vēsiem musīšiem. un tie leiši tiešām traki. tur varētu safilmēt vairākus šāda tipa reelus. kad jādodas prom, ir drusku problēma ar izbraukšanu no stāvvietas, jo tur ir slīpums un tīrs ledus, bet papsītis, protams, tiek galā. ieeju karstā dušā, uzēdu makaronus ar dažādiem dārzeņiem un sieru, papsītis nopircis biezpienmaizītes. dusmīgs K raksta, ka joprojām nevar dabūt rokā Lauru, ar kuru bija sarunāts kaut kad 11-12. tagad ir pāri diviem. es arī sapīkstu. mēs būtu varējuši kopā slēpot. un vispār diezgan not fine. padzeru kafiju. gribas gulēt, bet jāpaunā visas miljons paunas fordā un jābrauc uz darbiņu. K pa to laiku dusmīgs iekāpj busā uz Smilču un brauc mājās kurināt un pie kaķa. iekāpju fordā, liekas, ka neesmu vadījusi mašīnu miljons gadus. nobraucu Rīgā. uzlieku izrādi. kad izrāde sākas aizeju uz Rimi - rīt stallī fočēšanās ballīte, būtu jau forši kko uztaisīt pašai, bet saprotu, ka es to nespēšu un nepaspēšu. tāpēc sapērku visādus snackus un izvēlos nelielu braunijkūciņu, kuru var viegli ēst ar pirkstiem. izrāde beidzas, novācos. brīvprātīgā Marta aiziet. aizeju līdz skatītāja zonai un esmu nepatīkami pārsteigta - Merķeļa ielas vārti līdz galam vaļā, pagalma vārti vaļā, staļļa durvis vaļā, visur deg gaismas, bet viņa aizgājusi un promejot uznesusi groziņu ar atslēgām uz kabinetu. diezgan savādi. sapīkstu, eju pakaļ atslēgām, slēdzu visu ciet. saprotu, ka Āris droši vien ir sen aizmirsis, ka pēc Arāja solīja izvest taromāta taru. man ir apnicis, ka tā tur stāv, tāpēc kaut kā ierūmēju visu jau tā pilnajā mašīnā. izžauju kostīmus. braucu prom. piebraucu pie Aleponijas, turpat, ielas pretējā pusē samīļoju Galzonu, apsaukāju viņu par britu tūristu un tad dodos tālajā ceļā uz mājām. pa ceļam zirgdraudzeņu čatā ienāk ierosinājumi sākt rīt jau 9, nevis 10, kā bija sarunāts, jo Alisei jāsteidzas, es esmu drusku šausmās, bet vienojamies, ka viņas 9 sāks masēt Leo un es tad tāpat būšu apm uz tiem 10. pēc 23 esmu smilčā. K man uzdāvina Maneki-neko - kaķi, kas māj ar ķepiņu, kuru iegādājies autoostas jocīgo priekšmetu veikalā. tas ir ļoti jauki. aizeju līdz pastkastītei un tur ir ļoti skaistā hand-made linogriezuma kartīte ar pūķi no [info]freakart un Alises. atceros, ka skatījos storijus, kā viņš tās kartītes taisa un domāju, ka man tādu gribētos. izstiepjam visas paunas no auto, izkrāmēju pārtikas produktus un izlieku pažūt mitrās slēpošanas drēbes. lienam gultā, noskatāmies labo Igoru un guļam. ir nenormāli labi gulēt savā gultiņā.

11. februāris
ar ne visai lielu sajūsmu ceļos un taisos uz stalli. nāk miegs. šodien ir mana un Rada kopābūšanas 13. gadadiena, sarunāts, ka būs Jolanta uz ikgadējo bildēšanu un Alise izmasēt zirgu, bet Alisei laicīgi jābūt mājās un viņām vēl jāizbrauc caur Jolantas zirgiem, tāpēc tas viss tā agri. sataisos, braucu uz stalli. viņas jau ir klāt, Alise masē Leo. Radim ļoti sakakāts dibens. Marta vakar viņiem nav iedevusi smalko sienu, jo izskatās, ka Džīnai atkal ir laminīta epizode un viņai bažas par cukura procentu zaļajā sienā. ārā ir mīnusā, tā normāli ar šļūku nomazgāt nav iespējams. kaut kā drusku piepucēju un saķemmēju asti. bildēšanās tāda fiksa un ne visai aizraujoša, jo Valmierā ir maz sniega un visur joprojām ir cietas sasalušas grambas. attiecīgi izpausties ātrākās gaitās ir sarežģīti. bet Radim ļoti gribas. atnākam atpakaļ, Alise tieši beidz masēt Valensi, tagad Radīša kārta. iet ļoti labi, neatrod nekādus īpašus saspringumus, ir viņa klasiskās vietas - labais plecs un kakls, bet overall, ļoti labs stāvoklis. sēžam stallī, tērzējam, uzēdam snackus, nosalstam. Jolanta un Alise aizbrauc, es salieku vietās inventārus, mazliet parunāju ar Martu. Marta bēdīga, jo Džīnai slikti, Leo klibs, Valensis arī jocīgs. braucu mājās, uzēdam K plovu, saldējumu, kas mazliet pārliets ar ķiršu liķieri, iedzeram kafiju un ierušināmies gultā pagulēt diendusu. tas ir nenormāli patīkami. esmu mājās, savā gultiņā, ar vīru, kaķi un lācīšu sedziņu. pēc kādas stundas pamostamies, K uzcep man ķelmeni ar ķiploku un sieru un aiziet uz studiju pastrādāt. jūtu, ka tuvojas mēnešreizes. kaut ko gulšņāju un kūkoju.

12. februāris
ceļos uz agro sapulci. ārā notiek kaut kādas šausmas. sākumā it kā līst, bet tas tas viss piesalst un viss pārklājas ar diezgan biezu un kraukšķīgu ledus glazūru. viss, pilnīgi viss. zeme, mašīnas, koki - jebkura virsma. ir arī ļoti tumšs un pelēks. neko negribas. neko nedaru.

13. februāris
joprojām ārā šausmas. viss ledus čaulā, brīžiem līst. neko negribas. sāp zobs, antibiotikas nodzertas, ciešu no mēnešreizēm, sēžu ar kaķi un saviem senčiem. pēcpusdienā saņemos, uzlieku radzes un aizeju uz pilsētu pēc vesela kluča ar Latvijas sieru - jaunās izrādes vajadzībām. baigi smird. arī ar radzēm iet diezgan bailīgi. ledū ir pilnīgi viss.

14. februāris
ceļos, braucu uz Rīgu. ledus situācija ir mazliet labāka nekā iepriekšējās dienās. nolieku auto cirkā, iedodu kolēģiem Latvijas siera kluci, eju pie dārgā ginekologa. mjā, lai cik jauka nebūtu provinces poliklīnikas ginekoloģīte, pie kuras vizīte maksā 4eur, ir tomēr milzīga atšķirība kā izmeklē viņa ("analogi") un kā izmeklē galvaspilsētas privātklīnikas ginekologs (ar sonogrāfu). saņemu dažus nepatīkamus jaunumus, dažus nosūtījumus, samaksāju 70 eur un eju atkal uz cirku. pa ceļam ieeju Berga bazāra frančos pēc kruasāna. noeju cirkā, sapaunāju Sapņa lietas. sagaidām Klāvu un braucam uz Lantes muižu. braucam kā ved waze. labs gabals pa dirsā grantinieku, T veida krustojumā, netālu no muižas, ir kaut kāds drausmīgs izskalojums visa ceļa platumā. nopūšos un lēnām braucu cauri. it kā bez skaļiem trokšņiem un uzsēšanās. norbaucam muižā, paunājamies. tur traki dubļi. kaut kādi čaļi taisa no dēļiem laipu no stāvvietas uz muižu. eju viņiem garām ar rekvizītu kastēm un īpašu uzmanību nepievēršu. muiža forša - tāda ļoti kompakta. kaut ko tur ņemamies, iet garām viens no džekiem, kas ārā lika laipu un kko man familiāri uzsauc. ok, no prob. draudzīgi cilvēki jau forši. kaut kas viņa balsī šķiet tāli pazīstams, bet nepievēršu šai sajūtai uzmanību. viņam ir līdz acīm uzvilkta cepure, bārda un āra drēbes. turpinām rosīties, vēlāk atkal uzrodas tas džeks. šoreiz viņš ir noģērbies un bez cepures. nāk pie manis un saka - man jau likās, ka tu mani nepazīsi. es tevi pazinu uzreiz kā izkāpi no mašīnas. bļe, tas ir Renegāts. Renegāts ir čalis, kurš mācījās Smiltenes teķī un, kuram es patiku un, kurš man toreiz pateica, ka citi mani sauc par trako kuci. es viņu neesmu satikusi kādus gandrīz 20 gadus. tas ir kaut kā ļoti savādi un mulsinoši. viņš izvelk no kabatas šokolādes sirsniņu sarkanā folijā, iedod man un aiziet savās gaitās. mēģinu nosūtīt kvfr dziesmu relīzi - no šodienas populārākajās straumēšanas vietnēs iespējams noklausīties dziesmas no kvfr izrādēm un ne tikai izrādēm. muižas internets neiet, telefona internets neiet, nekas neiet, relīzi nosūtīt nav iespējams. pienāk pēdējā stunda pirms izrādes. Renegāts sēž viestistabā, spēlē giču un izklaidē viesus, kuri pamazām sarodas. izrādās viņš dzīvo muižā un strādā visādus darbus, ko vajag. izrāde paiet. pēc otrā starpbrīža eju blakus telpā lamāt vip viesi (viņai bija rezervēta vieta 1. rindas vidū, tāda tante - čaukstene), jo viņa izrādes laikā vnk skaļi pļāpā. ja neskaita to tanti, kopumā atmosfēra un viesi ir jauki. vienīgi kad izrāde beidzas viņi nesteidzas izklīst un mēs nevaram novākties. kūkojam, Renegāts atkal spēlē ģitāru, tad nomaina to pret zvongu. mazliet parunājamies, apskaujamies un mēs taisāmies prom. pārējie aizbrauc ar Valtera auto. es braucu pa taisno uz Smilču. pirmais ceļa posms ir kaut kāds sūds, pēc tam jau paliek labāk un drīz esmu uz A2. negaidītā tikšanās ir radījusi kaut kādu ļoti jocīgu sajūtu. es nesaprotu kā īsti es jūtos. es kaut kad salīdzinoši nesen biju par viņu iedomājusies. nevarēju atcerēties kāds viņam bija uzvārds. tagad atceros. līdz Siguldai ceļš ir ok, pēc tam ir aizvien aukstāks un slidenāks. sīki snieg. atbraucu mājās. ejam gulēt.

15. februāris
ceļos un braucu uz treniņu. beidzot! Radim jābrauc vienam, jo Martas Leo joprojām drusku klibo. Marta jās ar kādu Reiņa zirgu. aizbraucam. iesildāmies. sāku rikšot - zirgs klibs. pamēģinu uz vienu pusi, pamēģinu uz otru - izskatās, ka klasiskais labais plecs. kārtējā problēma. vai nu Alise masējot ir atlaidusi kādu kompensāciju vai viņš uz tiem ledus kankaļiem kaut kā sastiepis. kāpju nost. Reinis izdomā, ka lai nebūtu tik bēdīgi, mums ar Martu būs jāmainās. padarīs viņa uzdevumus ar Reiņa ķēvi un tad es. salīdzinot ar Radi ķēve ir maza un ar ļoti ērtām gaitām. Radis tikmēr snauž stūrī. pajājam, braucam uz stalli. iztīru treileri. braucu mājās. K vāra kartupeļus un taisa sēņu mērci. es kamēr tas notiek, saēdos K vakardienas kartupeļu pankūkas un baigi nemaz vairs negribu tos kartupeļus ar mērci. uzēdu ļoti simboliski. K aiziet strādāt. es kko kūkoju.

16. februāris
pieceļos pusastoņos. saģērbjos, iztīru zobus, eju uz Gulbi nodot analīzes. ārā ir bieza kārta ar naktī sasnigušo sniegu, bet tas viss ir slapjš un kūstošs. nododu analīzes. ieeju blakus piena veikalā un nopērku gabalu granistera, eju mājās. pa to laiku ir piecēlies K, iekurinājis plīti un taisa kafiju. K aizbrauc uz Rīgu, lai tālāk brauktu koncertēt Viļņā. es beidzot pieķeros darba pieteikuma radošajam uzdevumam. lai gan es to visu laiku prokrastinēju, es tomēr esmu par to domājusi. kādā brīdī parādās satraukta pastniece, lūdzu, atvērt pastkastīti, jo esot iemests neatmuitots sūtījums. izvelku, atdodu, viņas kolēģe man atsūta visu info sms, lai varētu atmuitot eds. ar darba uzdevumu diezgan raiti iet uz priekšu. nepaspēju pabeigt līdz 12, kad man ir pirmā tikšanās ar terapeiti pēc ļoti nepatīkamās iepriekšējās reizes. esmu samulsusi un distant, bet kopumā izstāstu visu kā man gāja pēc pagājšreizes un kā es jutos/jūtos un ko es par to domāju. viņa atvainojas par to, kā runāja par naudas lietām un saka, paldies, par to, ka saku to visu pārējo. mēs vienojamies, ka ieliekam kalendārā vismaz vēl vienu tikšanās reizi - ja es nolemju, ka tā būs pēdējā, tad viņa gribētu uztaisīt tādu kā atskatu uz notikušo procesu. pēc terapijas atgriežos pie vakances radošā uzdevuma. pabeidzu, nosūtu. pierakstos pie zobārsta ar savu izrauto, bet joprojām sāpošo zobu. viņš tiešām sāp identiski kā pirms raušanas. it kā nebūtu izrauts. gan jau ka tur kaut kur iekšā ir iekaisums, ko konkrētās antibiotikas neķēra. atmuitoju savu sūtījumu. ārā ir ļoti traka šļura, bet uzdrīkstos ar volvo aizbraukt uz pilsētu. varētu iet ar kājām, bet vajag visko no pārtikas veikala, negribas stiept. aizbraucu uz pastu, izņemu sūtījumu, aizbraucu uz maximu un izlietāju 16 eur taromāta kuponu, ieeju humpalās, pa 90 centiem nopērku amizantu bangladešā ražotu tējkannas sildītāju - ziloni, kuru man nevajag, jo man jau ir smuks tējkannas sildītājs. aizbraucu mājās un kaut kā saskābstu. pirms tam diena tā raiti un darbīgi vēlās uz priekšu, bet pēkšņi sajūtos pelēki un smagnēji. vairs neko negribas. iekurinu plīti, izcepu cepeškrāsnī siermaizes. pārvācos uz guļamistabu, mēģinu izdomāt ko skatīties. beigās noskatos kaut kādu random stilīgu eiropas romkomu. ārā līst un pūš traks vējš.

17. februāris
naktī laižot kaķi iekšā/ārā un čurājot dzirdu, ka ārā kaut kāds šausmu laiks. lietus un vējš triecas logos. pamostos ap desmitiem. ārā ļoti tumšs, pelēks un līst lietus. ir pārāk slapjš, lai man nebūtu bail ar Volvo doties tālākā ceļā, tāpēc nolemju šo dienu veltīt Grīnbergu foto arhīvam. esmu savākusi no Saļika tur atrastās bildes, gribu visu sašķirot un salikt kaut kādā sistēmā. Grīnbergiem ir paticis (un bijusi iespēja) diezgan daudz fočēt - ir daudz dažādu sadzīviska rakstura attēlu, kas vismaz šodienas acīm izskatās poētiski. nezinu vai tas ir bijis apvienojumā ar darbu komunistiskajā pagrīdē vai vienkārši tāpat, bet viņi ir diezgan daudz braukājuši. ir bildes no dažādām LV pilsētām. vēl - esmu pateicīga Otto, jo lielajam vairumam bilžu otrā pusē ir gads un datums, bet daļai arī plašākas piezīmes. šķiet, ka viņam paticis arī ik pa laikam fotogrāfijas atkal aplūkot, jo dažām otrā pusē piezīmes veiktas vairākas reizes un pat atzīmēts, ka "nu jau 7 gadi pagājuši". sliktajās ziņās - Grīnbergiem nav paticis krāmēties ar albumiem. ir viens iesākts albums, kurā nav nekāda sakara un 50. gadu bildes saliktas blakus 20. gadu bildēm. nolemju, ka sašķirošu visu pa desmitgažu kaudzītēm un vecākās bildes mēģināšu sabāzt tajā albumā. ar to arī nodarbojos visu dienu. kaut kad pēcpusdienā atgriežas K. uzcepam airfrajerī aizvakardienas kartupeļus, uzsildām aizvakardienas sēņu mērci. es turpinu krāmēties ar bildēm, K uz maiņām strādā un skatās Parks and recreations. viss internets pilns ar mirušo Navaļņiju. ap 22 liekas, ka laiks doties gultā. man paliek vēl 50. un 60. gadu bildes, kas padziļināti jāsakārto (es lieku atsevišķi dublikātus, ar domu, moš brālis vai viņa bērni grib sev). lienam gultā un noskatāmies sestdienas Igoru un pēc tam ļoti interesantu filmu - Neērtie latvieši. man ir ļoti interesanti tieši Grīnbergu sakarā. ir zināms, ka Linards Laicens bija viņam gan skolotājs, gan labs draugs un, ka Otto vēlāk padziļināti mēģināja pētīt Laicena nāves apstākļus. https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/306163/neertie-latviesi-ltv-dokumentala-filma kaķis pēc vakara fizkultūras ienāk iekšā ar pilnīgi slapju vienu ķermeņa pusi. izskatās tā ļoti kkur iekritis.

18. februāris
K aizbrauc ar busu uz Rīgu. pamostos pirms desmitiem, izlasu K ziņu, ka viņam palikusi kabatā mašīnas atslēga un viņš to atstājis autenes kasē. man jāiet pakaļ. sapīkstu. nevaru saņemties izkāpt no gultas, lai gan spīd saule. kādu stundu gulšņāju un skrollēju telefonu. pieceļos, padzeru kafiju, pakūkoju. biju plānojusi tā raiti piecelties un uzreiz braukt uz stalli, bet tas mašīnas atslēgu jautājums ir mani nobremzējis. jāsaņemas. saņemos ap kkādiem diviem. ārā ir riebīgāks nekā izskatās pa logu. tāds ļoti ass un auksts vējš. dabūju atslēgas, atnāku atpakaļ. vēl jāsaņemas. saņemos un aizbraucu uz stalli. neko baigi padarīt nevar, nomainu zirgam segu, saberu piedevas. zirgs mīļš. braucu mājās. ledusskapī jau sen stāv atvērta un mazliet iesākta maskarpones bundža. ja tas tā turpināsies, viņa drīz sabojāsies. tāpēc uzcepu siera kūku. par ko gan ne. ar muskovado cukuru un apelsīna mizu. domāju par to, kāpēc jūtos tik sūdīgi, sāku skatīties janvāra sākumā taisītās analīzes un, bļe, esmu palaidusi garām otru borleozes rādījumu un tas ir ritīgi paaugstināts. karoč man ļoti iespējams ir laimas slimība un es šo informāciju marinēju jau pusotru mēnesi. kaut kad vakarā atgriežas K.

19. februāris
sapulce, pēc tam eju pie savas uzacu ukrainietes hennot uzacis. caur humpaliņām nāku mājās. visu dienu ēdam siera kūku ar aveņu mērci (avenes no saldētavas sablendētas ar medu). nekas cits tāds īpašs nenotiek.

20. februāris
11os eju pie ģimenes ārsta. esmu tur bijusi 1x pirms pusotra gada. tur nezkāpēc ir tāda jauna meitene, kura uzvedas tā, it kā būtu mana ģimenes ārste. viņa ir jauka, es neiebilstu. why not. kas ta man. parunājam par manām analīzēm. viņa nosūta uz tām dārgajām, apstiprinošajām laima analīzēm. pa 37 eur. pēc tam braucam ar K tripā uz Valmieru. jāsapērk santehnika dzīvoklim. sākam ar Depo, nopērkam izlietni virtuvei, hiacintes podiņā un vēl šo to, tad braucam uz tamrexu pēc cimdiem, tad uz santehnikas veikalu pēc poda, tad uz Gemosu, tad uz lietoto mēbeļu veikalu pie stacijas, kur es negaidīti noskatu skapi. es jau sen gribēju skapi tajā vietā, kur stāv vnk stanga. stangu varētu vest uz dzīvokli un man būtu skapis. dzīvoklī enīvei kko vajadzētu. nokaulējam uz 280 (sākumā laikam prasa 320), cenā iekļauta piegāde, kura būs kaut kad nezinkad. braucam uz dzīvokli, izkrāmējam santehnikas, iebraucam Maximā, nopērkam vareņikus, braucam mājās, uzvāram vareņikus buljonā un paēdam. ar to arī diena lielos vilcienos ir beigusies.

21. februāris
K aizbrauc uz Rīgu, es atkal eju nodot analīzes. atbildes par laimu sola tik nākamnedēļ. nu kā ir tā jādzīvo. ārā riebīgs, pelēks, tumšs un mikls. uzēdu savas iecienītās noghshim ātrās nūdelītes ar visādiem papildinājumiem (šoreiz kimčī, kūpināts tofu, kaltētas sekstainās gailenes, kizami, sezams, sezama eļļa, loki). pa lielam visu dienu daru neko. kko melanholiski bakstos ar dzimtas koku, gulšņāju.

22. februāris
esmu pamodusies, bet vēl gultā, kad zvana Marta. tas ir ļoti biedējoši, jo mēs nekad nesazvanāmies un, ja viņa zvana, tad pirmā doma, protams, ir - zirgs salauzis kāju vai noticis kkas cits briesmīgs. par laimi tomēr nav. vnk zvanījis Reinis un prasījis vai nevaram būt ātrāk uz treniņu, jo viņam kkur pēc tam jāskrien. tā, kā esmu vēl Smiltenē un gultā, tad baigi jau nevaram, bet nu mēģināsim. ceļos, taisos, kafiju ieleju līdzņemamajā krūzē un braucu. iebraucu stallī, paņemu ķiveri, braucam tālāk uz Vmuižu. šoreiz bez saviem klibajiem zirgiem. jāsim ar Reiņa. Martai atkal Ankāra, man piešķir Amandu. viņa arī ir no Voltaire līnijas - tāpat kā Radis. kādreiz diezgan labā līmenī sportojusi, tagad jau tādā pirmspensijas vecumā. bet forša tāda. ļoti ērta un ļoti precīza. labi zina savu darbiņu, bet nav arī tā, ka piedod visas kļūdas un dara visu jātnieka vietā. pajājam, noseglojamies. zvana potenciālā darba devēja. tomēr! mēģinām sarunāt tikšanos, bet nekas nesanāk. viss uzkaras uz sarakstes vacapā un viņa vairs neatbild. braucam atpakaļ uz stalli. nomainu Radim segas un nomazgāju dibenu un sabaroju ar končām un āboliem. braucu mājās. uzcepu puspaku vareņiku, kas palika pāri pēc viņdienas. iekurinu krāsni un plīti. vajadzētu zortēt drēbes un atbrīvot vietu jaunajam skapim, bet nav spēka. eju gulšņāt un bakstīt savu ciltskoku. tā arī neesmu spējusi atrast neko par savu Turaidas vecvecmammu. zināms, ka viņai visa ģimene mirusi tīfa epidēmijā un viņas meitas uzvārds un tēva vārds. uzvārds rets, neko nevaru atrast. Krimuldas un Turaidas draudzēs viņas dzimšanas ieraksta nav (vai nemanu). iemetu šo visu FB dzimtas detektīva grupā un atraksta sieviete, kas ļoti daudz pētījusi tieši Turaidu. saka, ka mēģinās pameklēt. nepaiet ne pārāk ilgs laiks un viņa iemet info, ka vecvecmamma dzimusi Valmieras pagasta Kauguru muižā. es nemūžam nebūtu iedomājusies meklēt viņu tur. prasu, kā viņa pie tā nonāca - izrādās indeksējusi 1941. gada tautas skaitīšanas lapas un atcerējusies tur redzējusi manas vecvecmammas vārdu un pie tā bijis norādīts, ka dzimusi Valmieras pagastā. medžik. starp citu - mans zirgs dzīvo Kauguru pagastā. Mūrmuiža ir Kauguros. paskatos, ka man nav ienākusi nauda par lieko vivi biļeti. droši vien mana speciālajā formā iesniegtā sūdzība ir pazudusi digitālajā bezdibenī. rakstu epastu (kura adresi nav iespējams nokopēt no mājaslapas). uzreiz atbild un uzreiz dabūju atpakaļ savu 1.89 eur. man ir trauksme par apstājušos komunikāciju ar potenciālo jauno darba devēju. uztraucos, ka neizrādu pietiekamu entuziasmu, bet es taču pagaidām strādāju tur, kur strādāju un nākamā ir pirmizrādes nedēļa un es varu izstiepties un sarauties, bet tāda nu ir tā darba specifika. mēģinu atrast ko lai paskatās, bet atkal nogurdina pārāk lielā izvēle. nevaru neko izvēlēties, tāpēc vnk kko kūkoju. kaķis izlaužas ārā pēc pusnakts. es vienlaikus mēģinu gulēt un vienlaikus gaidu kaķi atpakaļ. kaķis nenāk, aizmigt nevaru, trauksmēju par (potenciālo) darbu. rīt agri jāceļas, viss slikti.

23. februāris
pēc visai mokošas nakts, kurā kaķis pārradās ap pieciem, tad ap sešiem atkal lauzās ārā un tad 10 min pirms man bija jāiet prom, atkal pārradās un vairs negribēja iet ārā, ceļos un taisos uz busu. buss 7:35. mēģinu gulēt, bet busā ir šaušalīgi karsts, vispār nav gaisa un pagulēt grūti. kaut kad jau izrubos. ap Siguldu uztrūkstos un vairs nevaru aizmigt. iedzeru savu līdzpaņemto kafiju un paskrollēju telefonu. izkāpju Rīgā, eju uz cirku. jāizmazgā brūnā siera kostīmi - atstāta liela kaudze. sašķiroju, sanāk ko mazgāt trīs porcijās - randoms, gaišie un vilnas sporta tērps. piešuju dažas pogas. kaut kad ap otro vešenes ciklu atbrauc K. kamēr mazgājas trešais, aizejam līdz stūra Humanai. K dabū foršu mammut vējjaku. izkaru pēdējos kostīmus, braucam uz Spici testēt vienu ss-ā noskatītu škodu. mašīna forša, komplektācija ritīgi forša, pārdevējs foršs, bet mašīna ir balta un daudz kur redzami rūsas pleķīši. tas kkā nosit apetīti. tā kopumā mašīnu vajag visai steidzami, jo šādā slapjumā volvo nav braucams un fordam tūlīt beigsies skate. neko nenolemjam un braucam saļika virzienā. ir vēl laiks līdz zobārstei, tāpēc iebraucam pie vecākiem un paspējam fiksi uzēst zupiņu. tad braucam pie Sendijas. stāstu savu bēdu stāstu par to, ka izrautais zobs turpina sāpēt kā sāpējis, lai gan vairs neeksistē. Sendija mulst, jo tas tā neesot iespējams. bažās vai nav kkāda cista vai kkas saistīts ar deguna blakus dobumiem. rentgenu uztaisīt nevar, jo tas ir otrā kabinetā un tur šobrīd strādā higiēniste. sarunājam, ka atbraukšu vēlreiz nākamnedēļ. braucam mājās. pelēks un līst un pūš vējš. ļoti riebīgs laiks. pa ceļam saņemos un uzrakstu potenciālajai jaunā darba devējai - moš ir kkāds cits laiks, kad tikties. kaut ko sarakstāmies. baigi sūdīgi, jo nākamā ir pirmizrādes nedēļa un vispār nekādi laiki nesakrīt. sarakste nebeidzas ne ar ko konkrētu. Siguldā iebraucam Furnitēkā, paskatīt vai nav kkas labs dzīvoklim. no mēbelēm ir tikai viena tāda forša gulta, bet tās iegādei drusku par ātru vēl. nopērkam dažus random sīkumus un braucam tālāk. ap kādiem 17 esam mājās. drēgns. kurinām visu, kas jākurina. nav kaķa. atnāk analīzes - bļe, ir man tas laims. dirsā. taisu ēst - airfrajerī sacepu miltaina ķirbja gabaliņus ar garšvielām, uztaisu humusu, sagriežu gurķi un ledussalātu, pa fikso iemarinēju drusku olīvas (ar zaļumiem, ķiploku, kaltētiem tomātiem, mandelēm un olīveļļu). K pa to laiku sacep tortijas trīsstūrīšus (sagriež tortijas trīsstūros, apslaka ar drusku olīveni un uzkaisa sāli un uz īsu brīdi iemet cepeškrāsnī). ēdam to visu un klāt vēl svaigi mazie tomātiņi un atlaidināti cepeškrāsnī ceptie tomāti un marinēti sīpoli. pēc tam lienam gultā un skatāmies doķenes par spiegiem. kaut kad uzrodas kaķis. uzēd, drusku pagrozās, īsu brīdi katram no mums paguļ uz krūtīm sfinksas pozā un atkal izlaužas ārā. iesākam skatīties Third Eye Spies, bet K uznāk miegs un nepabeidzam. man arī ļoti nāk miegs, bet es nevaru aizmigt, jo tiklīdz mēģinu aizmigt, tā pa galvu sāk skriet visādas uzbāzīgas un nomācošas domas. mēģinu skrollēt telefonu - kamēr skrollēju, acis līp ciet un telefons slīd ārā no rokas, kā nolieku, tā klāt domas un aizmigt nevar. ņemu un lieku telefonu nost vairākas reizes, cerībā, ka kaut kas paspēšu iekrist miegā brīdī starp telefona nolikšanu un domu ierašanos. tas notiek kkad pēc trijiem. kaķi tā arī nesagaidu.

24. februāris
pēc ļoti sūdīgi gulētas nakts, ļoti sūdīgi ar pamošanos. kaķis pārvilcies tikai no rīta. ar mokām pieceļos ap 10, jo ap 12 sarunāts iet pie Mudītes, bet man vajag izmazgāt matus un, lai tie paspēj izžūt (man riebajas fēns). pieceļos, izmazgāju matus, dzeru kafiju un skuļīju K par darbu. pienāk 12, Ilgas nav. rakstu - viņa aizkavējusies. iedzeru dekaf, īsi pirms vieniem Ilga ierodas, atstāj auto pie manis un ejam pie Mudītes. Mudīte kā parasti priecīga mūs redzēt un čalo vienā laidā. pastāsta, ka divi koki, kas redzami pa viņas logu un kas aug joslas sadalošajā saliņā pie Jāņkalna stūra ir atvesti no Sibīrijas. kāda izsūtītā kaimiņiene atgriežoties atvedusi līdzi vienu bērzu un vienu egli. nočalojam drusku vairāk par stundu. es nogurustu. vienojamies, ka par spīti pašvaldības uzmetienam, mēs mēģināsim noorganizēt fabrikas Abuls bijušo darbinieku salidojumu vasarā. Mudītei mājasdarbs - apzināt bijušos kolēģus. ejam atpakaļ, ir apm pustrīs. Ilga aizbrauc, es taisu pusdienas. K saka, ka gribot kko vienkāršu. tad nu es uztaisu birjānī rīsus ar dārzeņiem un gurķu raitu, kam klāt marinēts mango. (katliņā palielā kokoseļļas daudzumā ar nelielu ghī piešprici apcep sīpoliņu, ķiplociņu, svaigu čilī (ja būtu mājās, tad arī ingveru) un biryani garšvielu maisījumu. piegāž basmatī rīsus, kārtīgi izmaisa un pacep tajā eļļiņā un tad piegāž ūdeni, uzliek vāku un vāra gatavus. tikmēr pannā apcep sērpiepes strēmelītes, puravus, papriku, zaļos zirnīšus (viss no saldētavas) un miltainu ķirbi. garšvielas neliek, tikai beigās sāli. kad dārzeņi gatavi iejauc gatavajos rīsos un servē K vecmāmiņas smukajā terīnē. gurķu raitu taisa apm tāpat kā tzatziki, tikai drusku citādāk. marinētu mango var nopirkt indiešu veikalā uz čakenes. viss tāds ļoti garšīgs un aromātisks. paēdam. uztaisām kafiju un noskatāmies līdz galam vakar iesākto Third Eye Spies. tad K mēģina sazvanīt santehniķi ar kuru it kā sarunāta tikšanās dzīvoklī un aiziet uz studiju pastrādāt. es lasu internetos par laimas slimību. pēc astoņiem K atnāk atpakaļ, santehniķis neceļ. es praktiski visu lērumu darāmo lietu esmu atlikusi uz rītdienu un šodien neesmu izdarījusi neko. Marta raksta, ka Selfa atkal nav varējusi piecelties, trijatā cēluši augšā, zirgs bijis ļoti nosalis un nomocījies. traki ar tiem senioriem un viņu vārgajām kājām un slideno zemi. Jolanta raksta, ka Vega savukārt atkal kliba ar savu problemātisko kāju. es ceru, ka manam zirgam viss labi. braukšu pie viņa rīt. ārā ļoti riebīgs laiks. un jā - šodien kara sākšanās otrā jubileja.

25. februāris
guļu, gausi ceļos, izvīstos. braucu uz stalli. ārā jauks laiks, saulīte. Martas Kārlim brīvlaiks no Norvēģijas, ciemojas ar kkādiem cilvēkiem, no kuriem laikam viena ir viņa māte. paņemu Radi, uzlieku iemauktus un tāpat bez segliem uzkāpju mugurā, ejam pastaigāt pa grantnieka malu, jo citur joprojām nav kur iet - nejājams pamats. pa brīdim mēģinu arī rikšot, zirgs gan ir diezgan hot. neko daudz nenostaigājam, griežam mājās. nomazgāju viņam dibenu. ārā tik silts un saulains, ka paskatos prognozi un atstāju bez segas. Kārlis sauc mani siena šķūnī - šaut ar loku. izšauju trīs reizes. grūtāk, nekā izskatās, bet interesanti. braucu mājās. K uzvārījis kartupeļus, sagriezis salātus un nopircis graudaino biezpienu un sojas cīsakus. paēdam. ocd kaimiņiene jau ņemas pa dārzu. ārā tik jauks, ka man pat arī gribas, bet man ir jāizdara kkas ar tām drēbēm un jāatbrīvo vieta skapim, kuru gan jau atvedīs, kamēr mēs būsim prom un būs tikai mamma. salieku 4 maisus promdošanai, atbrīvojam vietu. aizbraucam uz dzīvokli un ieliekam K pieslēgtajā vešenē mazgāties veļas porciju, lai pārliecinātos, ka pieslēgts ok un nekur nekas netek. nekur nekas netek. kamēr K pieskata vešeni, aizbraucu uz veikalu pēc wc papīra un kkā ēdama, ko atstāt mammai. iebraucu pie Alda. braucu atpakaļ uz dzīvokli. ar veļas mašīnu viss kārtībā. braucam mājās. uzcepam pārpalikušos pusdienu kartupeļus un klāt tādu semi omleti (4 mazliet saklapētas oliņas ar visādiem dārzeņiem, kas ir pie rokas). esmu piekususi. lienam gultā. skatāmies kko par spiegiem.

26. februāris
ceļamies, paunājamies, braucam uz Rīgu. mikla pelēka migla. pirms 11 esam cirkā. man nav vēl ko baigi darīt - viņi mēģina atsevišķas ainas, pārejas un pārbūves. izdaru pāris sen noprokrastrinētas lietas kompī. mēģinu sazvanīt veselības centru 4, lai pierakstītos uz izmeklējumiem, uz kuriem esmu nosūtīta. diezko labi neveicas ar to, bet beigās viņi man atzvana un tomēr pierakstos. izrādās uz vairogdziedzera sonogrāfiju par valsts naudu jāgaida rindā 2 gadi. pierakstos par maksu pēc pāris nedēļām. toties zvana skapis un grib tikt atvests vienīgajā dienā, kad neviens nebūs mājās. aizejam uz mūz.akad. paēst. pēc tam caurlaide. kopumā liekas, ka izrāde būs forša, bet Ance, Āris un Nikola ir slimi, jūtams mēģu pagurums, man pašai nāk miegs un kaut kādā brīdī ir drusku garlaicīgi. caurlaide beidzas, novācamies, piekārtojam zāli. braucam uz saļiku, iebraucam lidlā, sapērku visādu pārtiku, nobraucam mājās, uztaisu salātus, K uzēd mammas ķausi, es siermaizes. K strādā, es kko kūkoju. papsītis nopircis jaunu mašīnu. nu ne jaunu. bet citu. savu ikonisko 1998. gada volvo v70 atdevis detaļām. diezgan neticami. man likās ka viņš savu veco volviķi gribēs braukt līdz kapa malai. bet laikam kkas tur palicis ļoti neremontējams. vietā nopircis līdzīgu volvo kā mums. ilgi gaužas par to, kā bijis jāmaksā ceļa nodoklis un cik negodīgi ir tas, ka pārdodot mašīnu nevar dabūt atpakaļ par octu iztērēto naudu un kaut kas tur vēl nav bijis labi un pareizi csdd.

27. februāris
pieceļos, atkal esmu slikti gulējusi. saļikā gan es vispār nemēdzu labi gulēt pēdējā laikā. braucam uz darbiņu. pirms 10 esam cirkā. vīkšājos mēģim, mēģinu safočēt un iemācīties rekvizītus un to izvietojumu. tiek izieta fiksā caurlaide. tās laikā pamanu, ka e-veselībā ir ieliktas manas antibiotikas, uzreiz pēc tam arī zvana ģimenes ārste. aizskrienu uz aptieku pēc ab un resveratrola un paķeru mārtiņa beķerejā dažas bulkas, ko fiksi apēst, lai var jau iedzert pirmo ab tableti. tad maza, bet histēriska pauzīte - jo jāsakārto zāle, jāaizvāc viss liekais, jāpārceļ fohs, jāizsūc tepiķi utt, jo uz caurlaidi 13 nāks jau daži skatītāji. līdz ar nagiem visu paspējam. izrādi skatās pirmie divi bērni. pēc caurlaides visu atkal sakārtoju, aizejam ar K uz mūz.akad paēst. šoreiz ir īpaši labs piedāvājums, bez divām opcijām ar soju, ir arī opcija ar tofu. ejam atpakaļ uz cirku, es salieku aiz dekorācijas (jo kabineta dīvānā guļ Ance) sev midzeni no bērnu sēžamspilveniem un izrādes segas un mēģinu pagulēt, bet īsti nevaru aizmigt. aizņemos no K austiņas un vismaz noklausos Hubermana non sleep deep rest. ap 16 visi atkal lien ārā no kaktiem, sākam gatavoties vakara caurlaidei, kura ir jau visai pilna ar skatītājiem un, kas svarīgi - bērniem. sanākuši visādi Tutas lietu cilvēki, Florence, Staņa, Tālis utt. caurlaide beidzas, pievācu zāli, izmazgāju kostīmus, braucam uz saļiku. atkal pieprasu lidlu, man vajag vēl vienu paku ar piparu galetēm nervus mierinošajai graušanai, bet nopērku vēl visādus produktus. atbraucam mājās. es sataisu salātus, K uzcep vegburgerus - tie izrādās ļoti labi. tādi rich un sulīgi. paēdam. K vēl kko pastrādā, es pakluknēju internetos, paskatāmies kkādu spiegu doķeni par visādiem viltīgiem britu izgudrojumiem 2. pas. kara laikā un guļam. ļoti nāk miegs, bet atkal kādu laiku nevaru aizmigt. aaaaaaa.

28. februāris
slikti guļu. ir karsti, dīvāns neērts, kaut kādi ķeskaini sapņi. pieceļos 8. ārā skaļi dzied strazds. jau kā īstā pavasarī. iztīru zobus, nomazgāju muti, uzvelku drēbes, braucu pie Sendijas. ārā atkal mikla migla un tumšpelēks. uztaisa rentgenu manam sāpošajam/jutīgajam fantomzobam. nekā nav. apskata izrautā zoba vietu, nospriež, ka varbūt pie vainas ir audu granulācija. ielaiž anastēziju un nokasa tos audus. kaut kā diezgan pretīgi. braucu atpakaļ uz saļiku, atdodu K mašīnu. K aizbrauc uz Naciķi. es kko kluknēju. gribu sarakstīt izrādes vadīšanas aprakstu ar bildēm un izdarīt vēl pāris darba lietas, bet pazūd elektrība. mans vecais kompis nav spējīgs diezko ilgi darboties savā nodabā. izrādās tas ir plānots atslēgums līdz kaut kādiem vieniem un cikām tur. ir pelēks un tumšs, varētu mēģināt pasnaust, bet feels like, ka nesanāks. atveru Grīnbergu čemodānu. atrodu tekstu par Otto tēva novāktajiem un rudzu laukā nozūmētajiem žandarmiem. varbūt visa šī vilkme uz Grīnbergu papīriem ir tāpēc, ka novāktie žandarmi meklē aknovledžmentu. elektrība atgriežas ātrāk nekā solīts. gribu sākt kko darīt, bet atnāk papsītis un sāk sūdzēties par īrnieci. es saku, ka netaisos nekur iesaistīties, savu viedokli esmu izteikusi vairākas reizes un man neintersē viņu problēmas, bet papsītis ir neatlaidīgs. karoč mātei liekoties, ka kaķu kaku īrniece ir nozagusi viņai no "zeķes" naudu. pusotru štuku. papsītim liekas, ka viņa ir sapisusies rēķinos un tā nevar būt un nav nekādu pierādījumu. es ar sakostiem zobiem klausos un domāju, ka 50/50. īrniecei bija epizodes ar šmugulēšanos ar seglu pasūtījumu naudām (bija oficiālā izplatītāja seglu zīmolam), bet tur viņa beigu beigās visu atlika atpakaļ. cik es zinu. esmu sapīkusi un nogurusi. papsītis ilgi maļ vienu un to pašu, es atkārtoju, ka nevaru nekā palīdzēt, lai paši tiek galā es jau sen teicu, ka viņa ir jāmet ārā. papsītis ir vīlies, saka, lai es nesaku mammai, ka viņš man ir pateicis. mamma droši vien negrib man teikt, jo labi zina manu viedokli par īrnieci vispār. tad eju dušā, fiksi uztaisu salātus līdzņemšanai un eju uz vilcienu. nobraucu Rīgā, noeju cirkā, uzlieku izrādi. ģenerālis. viss norm. izrāde paiet, braucam atkal uz Saļiku. mēģinu aiziet kaut cik laicīgi gulēt, lai rīt būtu normālā stāvoklī, bet atkal jau - drausmīgi, drausmīgi nāk miegs, bet nevaru aizmigt. jūtos izmisusi. mēģinu klausīties guided meditation for sleep - man parasti palīdz. bet savu iecienīto youtube nevaru klausīties stulbo youtube reklāmu dēļ, kas mēdz mežonīgā skaļumā sākt skanēt kad meditācija beidzas. uzlieku vienu inside timer appā, kaut kāda stulba. uzlieku citu. atkal nepatīk un kaitina. kaut kāda trešā ir ok. aizmiegu. ir jau nezincik.

29. februāris
ceļos pirms septiņiem, nomazgāju seju, iztīru zobus, saģērbjos un kafiju nedzērusi eju uz vilcienu 7:33. Man 8:30 jābūt uz darba interviju Briāna ielā. vilcienam jāienāk Rīgā 8, bet tas nokavē 7 min. negribu braukt ar tramvaju. man vajag iet ar kājām, pabūt svaigā gaisā, pakustēties un atslābināties. baigi slābi gan nesanāk, jo eju maksimālajā ātrumā. nokavēju 5 min. visi jau sanākuši. šoreiz klāt arī uzņēmuma īpašnieks. plānoto 40 min vietā nopļāpājam vairāk nekā stundu. it kā iet abi un tā brīvi. uzņēmuma īpašnieks pirms miljons gadiem bijis Zirga pases prezentācijā, kur stāstīju par zirgu krāsas apzīmējošiem vārdiem latviešu valodā. taču - ir vēl pretendenti. sola dot atbildi pirmdien. es vairs šito nevaru izturēt. gan sevis, gan esošā darba dēļ. kad gāju prom no JRT man bija pilnīgi vienalga, bet tagad ir pavisam citādi un manu sirdi spiež dalība sapulcēs un nākotnes datumu un projektu plānošana. eju atpakaļ uz cirku. K atved man kompi, augļus un humusu, atstāj auto cirkā un aiziet uz Naciķi. es eju uz kabinetu, domāju mēģināt pagulēt, bet izrādās arēnā ir kaut kāds jaunās skaņu sistēmas prezentācijas pasākums un ik pa laikam skan random mūzika (piemēram, džezs un rage against the machine) apdullinošā skaļumā - tā, ka vibrē kabineta durvis un trauki plauktos. baigi pagulēt nesanāk. uzēdu krekerus ar humosu, ierauju antibiotikas un eju ārā. vajag dabūt kko ar ko apsveikt kolēģus pirmizrādē. skaidrs, ka sierus droši vien dāvinās visi, tāpēc vajag izdomāt kko citu. izmetu līkumu caur turku veikalu, nopērku sev konservētas cūku pupas un baba ganuš. apmeklēju vairākus veikalus, bet nekur nekā piemērota nav. aizeju uz mūz.akad paēst. tur atkal ir kkas ar tofu. ļoti garšīgi. ieeju taigerā un nopērku sūkājamos dibenus (oriģināli domātas sirsniņas) uz kociņa un lieldienu medaļas. būs katram dibens un medaļa. eju uz cirku. sāku kārtot kabinetu, mazgāju dārzeņus utt. uzlieku izrādi. sākam smērēt maizītes furšetam un trīs cilvēki pēc kārtas ar vienu un to pašu nazi iegriežam pirkstā griežot plānāku doniņu. es, Mārcis un Anna. eju skatīties izrādi. ir forši. nu Āris gandrīz saputro tekstu, bet izšļūc. pēc izrādes ballīte. uzēdu drusku salātus un vēl šo to, izdzeru Vmuižas zelteri, izžauju kostīmus un jau ap 21 braucam mājās. īsi pēc 23 esam Smilčā, mamma vēl neguļ. mājās ir nenormāli forši. uztaisu lielu krūzi ar vībotnes tēju, ielienu gultā un paskatāmies kārtējo spiegu doķeni, kamēr padzeru tējiņu. līdz beigām neizturam. ap pusvieniem liekamies uz auss. esmu tik pārgurusi un miega deprivēta, ka beidzot salīdzinoši ātri aizmiegu. mājās, savā gultā, ar savu segu un savu kaķi ir tik labi.

Reply to this entry:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.