*

Atcerieties, kā es kaut kad rudenī braucu busā uz Smilteni un pierakstīju aizmugurē sēdošā vīrieša telefonsarunas ar Sauļuku un citām personām?
Lūk, tagad atkal braucu autobusā, šķiet, ka pat tajā pašā reisā (Rīga - Smiltene - Alūksne, 17:50) un pa diagonāli no manis sēź čalis, kurš ik pa laikam liecas uz manu pusi un ber uz manas somas saujām konfekšu. Viņš piedāvāja arī citiem apkārtsēdošajiem, bet visi īgni vai aizdomu pilni atteicās un viņš arī to visu sabēra man. Jāteic, ka man viņš nepiedāvāja, vienkārši uzbēra un turpina bērt. Viņš nemēģina nekā uzbāzties vai runāties, tikai apber manu somu ar konfektēm. Ja viņš tā turpinās, es tikšu aprakta konfektēs. Konfektes tādas normālas - snikerīši, werthers, geiša, marss utt., nav varžu kājiņas vai zosu kakliņi.

Citās ziņās, lai pēdējā šī gada darbdiena nebūtu pārāk easy, no rīta bija drāma ar lidiņu. Kronim bija 7 no rīta cehā jāizņem sastāvdaļas divām rasola izrādēm, bet bija sajaukts pasūtījums un sagatavota tikai viena porcija. Tad nu stundu gaidījām kamēr uzvārīs un sagriezīs vēl puskilogramu kartupeļu un pārējās lietas, bet mums jau 10:30 bija jāsāk izrāde Aizkrauklē un pirms tam vēl jāuzkrāmējas. Kkā caur dirsu paspējām, toties skolēni bija pilnīgi mežoņi. Kronis pirmo reizi kādu izmeta no klases.