*

kā jau minēju, pēdējā laikā jūtos tā deprīgi. bija tā dzimšanas diena, neko nebiju izplānojusi un izdomājusi, bet sapratu, ka, ja nedarīšu neko, tāpat būšu neapmierināta. iepriekšējā vakarā teicu K, ka gribu aizbraukt kaut kur, kur nav cilvēku, kur var peldēt, kur nav pārāk ilgi jābrauc, kur ir mežs un miers. viņš atrada kkādu random atpūtas vietu mežā, Igaunijā, ne pārāk tālu no LV robežas.
vieta bija izcila. pilnīga nekuriene, dziļi mežā, mazs ezeriņš, neliela mājiņa, kurā var 2. stāvā nakšņot, ugunskura vieta, galds un lieliska tualete (kā jau Igaunijā tas pierasts). bijām tur jau pirms 10 no rīta, uzkārām hamokus un vienkārši dzīvojāmies - peldējāmies, lasījām grāmatas, klimtām apkārt. tomēr, kā jau tas piektdienu vakaros vasarā pieklājas, ap 18 ieradās jauniešu kompānija. kad es guļot hamokā dzirdēju kā viņi staigā apkārt un runā "ģe pastaviķ palatku" es domāju, ka viss, dirsā ir. būs troksnis un haoss. bet nekā, viņi bija apbrīnojami prātīgi un mierīgi un uzvedās neticami klusi, lai gan lietoja alkoholu. es divos pamodos, jo gribēju čurāt, klausījos naktī un domāju, rekādi kārtīgi jaunieši - jau guļ. bet izlīdu no namiņa un ieraudzīju, ka viņi joprojām sēž pie galda un tusē, vienkārši ir ļoti klusi un pieklājīgi. karoč, Igaunijā pat krievi ir normālāki nekā pie mums (not sure, no kurienes viņi bija, bet auto bija ar igauņu numuru un viens no viņiem mani sākotnēji uzrunāja igauniski).
lai cik jauki viņi arī nebūtu, bija skaidrs, ka tā ir pārāk plaša kompānija, lai turpinātu tur dzīvoties vēl vienu dienu, tāpēc nākamajā rītā paunājāmies un devāmies prom. turpat blakus ir Karulas nacionālais parks, domājām iziet kādu dabas taku, bet tieši sāka gāzt lietus. aizbraucām līdz apmeklētāju centram apjautāties, kur apkārtnē var iedzert kafiju un kko iekost, kamēr pāriet lietus. sākumā mums teica, ka tuvumā īsti nekur, bet tad atcerējās, ka ir sestdiena un ieteica pamēģināt meksikāņu takobāru. kā lūdzu? izrādās tur kaut kur Karulas nacionālā parka malā dzīvo meksikānis un vasarā, nedēļas nogalēs, taisa meksikāņu ēdienus. tā vieta bija tāds diezgan pilnīgs trešs, bet tikpat ļoti arī pilnīgs medžiks. nenormāli foršs saimnieks, nenormāli garšīgi ēdieni - ēdām brokastu burito un pupiņu tako ar visādām salsām un dzērām īstu amerikāņu kafiju - t.i. vāju suslu, kas stāv termosā uz galda un var liet cik gribas. viņš pats ir no Mehiko, mākslinieks - gleznotājs, bet 30 gadus dzīvojis Čikāgā un tad pārcēlies atpakaļ uz Mehiko un tur iepazinies ar savu igauņu sievu, kura ir augu pazinēja un permakultūras entuziaste. ja braucat uz Igauniju, noteikti iebrauciet underground takobārā. underground, jo manliekas, ja tur nokļūtu PVD, tad liktu to visu vienkārši nodedzināt. viņi paši arī tā baigi nereklamējas nekur.
pēc takobāra vēl izmetām dažus līkumus ar auto. tajā reģionā ir ļoti, ļoti ainaviski, bet nenormāli līkumaini ceļi. tādi kalnaini. izgājām vienu ne pārāk garu dabas taku. ļoti smuka, bet tikko bija nolijis un bija nenormāli daudz odu. tāpēc sanāca iziet ļoooti ātri un pavirši. nopeldējāmies vēl Ähijärvā un tad jau virzījāmies uz māju pusi.

man ļoti, ļoti patīk Igaunija. nekad neliek vilties. mēs 2012. gadā nepilnas 2 nedēļas braucām roadtripā pa Igauniju. bez konkrēta plāna, vienkārši no vienas vietas uz nākamo. nobraucām 2501 kilometru. es ļoti labprāt brauktu vēlreiz.