*

labs jautājums. manliekas, ka man ir vismaz viens cilvēks, ar kuru ir notikusi permanenta šī ārpusego satikšanās un, kas pēc tās notiek sadzīviskā/ego līmenī ir visai mazsvarīgi. ar vēl bariņu šīs durvis mēdz pavērties, bet mēdz arī atkal aizvērties. jo man ir problēmas ar sevis pieņemšanu un jušanos pietiekami labai un bailēm būt nepieņemtai. tas, ļoti traucē pa īstam satikties ar otru būtni. jebkuras bailes jau traucē mīlestībai plūst.
ar dzīvniekiem it kā liekas vieglāk, jo vieglāk saprast to, ka tevi tiešām pieņem nedžadžojot un, ka, jo mazāk tu slēpies un vairāk esi īsts un godīgs, jo attiecības būs labākas.
tajā pašā laikā attiecībā uz zirgiem, es savā zirgu dzīves laikā esmu redzējusi ļoti daudz piemērus tam, cik ļoti zirgs un viņa cilvēks nesatiekas. zirgs tiek it kā aprūpēts pēc vislabākās sirdsapziņas un arī strādā, darot visu, ko no viņa prasa, bet ir totāli neieraudzīts un nesaprasts kā dzīva būtne, ar savu skaisto un sarežģīto iekšējo pasauli. vēl bēdīgāk ir noskatīties uz tādiem cilvēkiem, kuriem ir šausmīgas un paralizējošas bailes no saviem zirgiem. protams, reizēm gadās zirgi, ko sauc par "problēmzirgiem" - kuru apmācībā un turēšanā ir pieļautas smagas un traumējošas kļūdas, kas tos ir padarījušas par bīstamiem un ilgstoši rehabilitējamiem - skaidrs, ka no tādiem var rasties bailes, taču gadījumos, par kuriem runāju, zirgs visbiežāk ir pilnībā adekvāts un normāls, tikai viņa cilvēks ir tik ļoti pazudis savās bailēs, ka to zirgu nemaz neredz.
nujā, manliekas, ka veidot dziļus un patiesus kontaktus var būt grūti un sarežģīti ar visādu sugu būtnēm. galvenais ir vēlme un motivācija un gatavība risināt tos iekšējos vienādojumus. manā gadījumā - es esmu ilgojusies pēc zirgiem kopš sevi atceros. no pašas agrākās bērnības. + esmu introverta un mani neinteresē paviršas attiecības. tāpēc motivācija satikties ar savu zirgu bija ļoti liela. ir bijušas arī gana daudz bailes, bet esmu tās centusies risināt Ronjas (laupītājmeitas) stilā.