Šuvu fliterus pie džempīša, kad bija jāiegrimst mācībās, spraudu ausīs auskarus un knibinājos ap tēju un vafelēm...un...un sagribēju uz balli – „pelnrušķītes sindroms” – vizuļot, mirdzēt, satraukt un žilbināt..princi ilgāk par pusnakti un tāpat arī kristāla kurpītes...jā, jā...vienīgais, kas izspraucas ārpus PS robežām – nebēdne meitene gribu būt......

   Atgriežoties realitātē, pazūdu, pazūdu, pazūdu anatomiskajās izvirtībās...tikai vakardienas sajūta turas – tas labi..