Shodien ,ejot maajaas, kaut kas skaneeja man galvaa..driizaak tas bija ikdieniskjais reibonis..bet apkārt viss it kaa es ietu pa kailu asfalta tuksnesi, kur  plosaas ledainas braazmas, kas aizslauka visu pat mani un sausaas lapas, sagrizhot veerpetees

  man blakus svilst lampa..un shodien vinja man atgaadina manu ikdienu peedeejaa laikaa-kad taa spindz, noziimee, ka spuldziite kuru katru mirkli paardegs...aaraa tik skaisti-taadi ideaali maakonji un liekas tik kluss...bail tikai iziet,jo viss taapat kaa citur-skaistaak izskataas nekaa ir, bet dazreiz man liekas,ka man vajag tik maz,patiesiibaa tik maz, lai buutu labi

   es esmu taa iemiileejusi sapnjus,kurus redzu jau divas 15 dienas..tie ir taadi, ka biezhi vispaar neatceros, kas bija un biezhi tie ir tramiigi, bet peec shiem sapnjiem manii ir taada sajuuta, ka es beidzot esmu saakusi dziivot veel otru dziivi..varbuut shie sapnji noziimee tikai to,ka manaa diennaktii ir par maz stundu...

...spuldziite paardega pirms manis....