...tik daudz, ko gribas teikt...tik maz var pateikt, bet viens ir joprojām- jautājums- kāpēc? Joprojām ir arī „vai?” un „kas tas ir?” Daudz jautājumu-vairāk, kā bērnībā...

  tik nežēlīgi gribas izprast, kas notiek...visā tomēr tāda maģija, jo patiesībā, pat mežonīgajā viszinības un attīstības laikā, zinām tik maz. Tas man tā personiski...citam viss pašpietiekami un būtībā neko vairs nevajag, cits mētājas kaut kur pa vidu...

  Mans pēdējā laika Top pārspriedums, nē, teorija – ir lietas, ko tiešām novērtēt un izbaudīt spējam tikai ar laiku (un es to pateicu tā pārāk primitīvi, bet, bet..jā,es to nepieskaitu pie tā, ko varētu nodēvēt par „ar gadiem nāk padoms”) vienkārši izdarot kaut ko par ātru, pirms vēl neesam tam nobrieduši(kaut gan kā tad to var zināt, kad?) pārsvarā gadījumu apdedzināmies un nesam to līdzi līdz „varbūt”nākamai reizei..nju un varbūt tie, kas mēģina mūs kādreiz atturēt no kaut kā, netieši vēlas pateikt tieši to, ka jānobriest un būs- lieliski un ar izpratni..tikai tāpat kā es nu nemāk atrast tos īstos visiem saprotamos vārdus...