ieritinājusies krēslā, tā esmu es, vecā, labā...lūkojos tanīs rozā debesīs, un turos pie visādiem pūkainiem sapņiem un ilgām, skatos vecas bildes naktī un atceros...kaut dažreiz tas liek sajust izmaiņas, kaut dažreiz gribētos piespiest „stop”...šodien ugunskurs manī un es sadegu ar prieku...caur kokiem redzu luksoforu un mašīnu gaismas krustojumā mainoties, kaut kur logos ēnas, kaut kur kāds baložus baro, bet putnu bari rūpīgus lokus met un krēslainajās debesīs kā haotiski punkti šaudās.. sēžot te, laiku ieelpoju
|