divas stundas klusuma...”Couldn’t leave you if I tried...”..divas pēdas stundu ūdenī...divas pēdas ar sarkani lakotiem nadziņiem, man mīļas pēdas...Tā sajūta, pazūdu sajūtā, kad gribu pazust prom no šejienes, jo jāpazūd, viss pēc tā alkst...tā es tagad pazūdu, un pēdas vairs nav manas, bet mīļas, seja, rokas - nav manas. Satinu mīļās pēdas dvielī. Patiesībā Tā sajūta ir skumja, bet tā pieder man...tā viscaur ir...Es tevi paņemtu līdzi...paņemtu vēl nedaudz lietu...tikai tev manā sajūtā paliktu vientuļi. Savādi, es vairs negribu palikt pilnīgi viena...kā būt?

Vajag divas siltas rokas, kas apņem un balsi, kas pasaka, ka...ak jā, acis, kas sasilda...un siltu segu...vienkārši ietin segā, nelaid vaļā...vienkārši paciet manu kārtējo vājumu...iedod nedaudz spēka...zobrati atkal griezīsies...tie griežas joprojām

Cik spītīgi viss notiek – es domāju šodien par manu oktobra pavasari, bet tagad vakarā uzkrita pirmais sniegs...liekas, tie gudrie grib sajūtu un brīvības paliekas izspiest no manis...es neatdošu, neatdošu..

Es piesakos par mazo pūkaino ritenīti, piesakos par murrājošo kaķēnu un siltu termoforu, kad salst...ieskrūvēšu spuldzītes, lai acīs mirdzums nepazūd, lai silda...

Sajūta nelaiž vaļā...vakars klusuma...

Tā nav šovakar mīlas lirika...