skaists vakars padevies – viss miglains. Es esmu kaut kur citur, citur, nezinu kur.

Varbūt patiesība ir tā, ka man rudenī vajag kādu, kam pieķerties, vēl vairāk nekā parasti. Tad nu agri vai vēlu nonāku līdz punktam, kad zvanu vai rakstu, lai tikai parunātos, bet pārsvarā visiem ir savas lielās lietas. Tik ļoti gribētos vienkārši parunāties un baudu mērs paliek tik mazs –pietrūkst mazu mīļu lietu, ko parasti varbūt nenovērtējam, pietrūkst mīļo cilvēku. Ārā zibeņoja tikko... Es maz runāju, vieglāk sajūtu uzrakstīt, kad viss galvā beidzot pieņem kādu formu. Es šodien tā saviļņojos par skūpstu...tas vienkārši nozīmēja tik daudz – pēkšņi sajust to lūpu pieskārienu. Es neesmu skumja, patiesībā – ļoti laimīga. Tikai pēkšņi baidos...pazust, pazaudēt...kādu laiku biju piemirsusi šo sajūtu, viņa vienkārši atnāca kopā ar netikumīgo tieksmi mēģināt paslēpt pierādījumus par tām sajūtām, kas paslēptas šajā garajā penterē...un tas jau tikai, negribot to visu uzgāzt citiem...

...tad es vienkārši pieķēru sevi pie domas: varbūt neaizej...kaut tā varētu..

Kušš...ārā negaiss..