Domāju, kāpēc ir tā, kā ir. Bet pēc idejas, ja būtu citādāk, tad atkal šķistu, ka ir tā, kā ir un varētu domāt, kāpēc ir tā. Nu tas noziimee, ka tagad ir tagad, bet “tad” ir kaut kad citreiz un viņi atšķiras. Nu gluži tāpat kā kāposts no upenes...vai sviestmaize no ķieģeļa.Padomāt sarežģītāk, palauzīt galvu...vai tāds nav mūsu mērķis?!Un tas visnotaļ bieži noved pie neredzētām nejēdzībām un priekšstata, ka augstākajā mērā netiek domāts vispār, jo meklējot to, kas ir apakšā, acīmredzamais paliek neredzams. Galvenais – izmantot pēc iespējas vairāk sarežģītu vārdu...lai izklausās gudrāk...jāiemācās tikai izrunāt, bet galu galā, nav pat tas jāmāk, ja domā..neviens nedzirdēs domātāja šķobīgo izrunu.Un bez atstarpēm..nekādu ieelpu un apdomas brīžu.Kāpēc sarkasms?Bet, ja tā padomā,kāpēc gan ne?Kāpēc esmu nolēmusi to uzticēt tīmeklim varenajam un klaviatūrai?Jau grūtāk atbildēt, bet kāpēc gan ne?Es neesmu ļauna, patiesībā – es jūs apbrīnoju....._{tagad var ieelpot}