Sēdēju, domāju....man laikam ir pazemināts asinsspiediens...un jāiestāsta sev, ka jādarbojas...un viss tā jocīgi notiek, bet patīkami. Patiešām, es pat labprāt to pateiktu skaļāk. Jūklis galvā – patīkams tāds. Domāju par kleitu tad pēkšņi par kaķi, kamēr viss sajūk putrā. Es domāju, vai aiz tā brīvā neslēpjas tas skumjais un kāpēc, es domāju par citiem, es domāju...nevajag domāt. Savāds tas motors – nemitīgs domu konveijers. Kur paliek izdomātais? Patiesībā atkal daudz to kas, kur, kāpēc, un ar saviem jautājumiem mēs visi esam bērni.

            Mēs iemācamies slēpt emocijas, lai citus ar tām nenobiedētu...patiesas izjūtas visi nesaprot...dažreiz uzskata par vājību...bet vājam būt nereti ir grūtāk, bet vajadzīgāk...lai saprot, ka arī tev ir četru kameru sirds ar diviem asinsrites lokiem

            Biju plānojusi tikai pirmo rindiņu, pārējais ir neplānots bērns – tas vienkārši gadījās.

            Tagad es iešu un darīšu...