Es atsvešinos – var jau būt...var jau būt, bet kā ar pašiem? Šodien pēkšņi dūša papēžos, jūra vairs nav līdz ceļiem, bet jau vismaz līdz krūtīm un...sasodītais paisums...bet morāle tam – nevajag čakarēt cilvēku no paša rīta, vienkārši pārmaiņas pēc neskalot smadzenes...

        Stingrās rokas, savāciet mani un neļaujiet uziet pa sienu...vienkārši kauns palikt rupjai....un galu galā tie visi ir tikai abstrakti sinonīmi nejēdzīgam garastāvoklim ar noslieci uz dusmām...

P.S., bet es joprojām nemainu domas par īgņošanos...un neīgņojos...